COURAGE

savienojot kolekcijas

Doles vēstures muzeja vadītājas Dainas Lasmanes 1979. gadā rakstītā paskaidrojuma vēstule Latvijas PSR Kultūras ministrijas ierēdnei par Pirmajiem Daugavas svētkiem. Tā sniedz norādes uz dažām varas iestāžu pretenzijām pret svētku organizētājiem, bet arī parāda, ka tās bija gatavas apmierināties ar formālu paskaidrojumu, jo nebija gatavas oficiāli izvirzīt apsūdzības organizatoriem, kas atspoguļo 1970. un 1980. gadiem tipisku varas iestāžu politiku attiecībās ar kultūras darbiniekiem - slēptas represijas vai arī rājiena izteikšanu, cerot, ka ar to būs pietiekami, lai novērstu nevēlamu uzvedību nākotnē.

Krišs Rake (1897-1965) bija profesionāls fotogrāfs Rīgā, ļoti iecienīts viņa darbu izcilās kvalitātes dēļ. Rakes dzīves laikā viņa klientu vidū bija vairāki tūkstoši cilvēku, kā arī dažādu profesionālu un sabiedrisku organizāciju biedri, tajā skaitā arī tādi neatkarīgās Latvijas laika cilvēki un organizācijas, kurus padomju režīms bija represējis vai uzskatīja par nevēlamiem. Pēc Rakes nāves viņa dēls Ilmārs Rake 1976. - 1981. g. nodeva Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam viņa stikla fotonegatīvu kolekciju, kurā bija vairāk nekā 3000 vienību. Šie attēli tika plaši izmantoti, veidojot izstādi "Studentu organizācijas Latvijā", kas tika atklāta 1990. gada vasarā, un kurā pirmo reizi kopš 1940. gada tika parādīta padomju varas iestāžu aizliegto un slēgto studentu korporāciju un biedrību dzīve neatkarīgajā Latvijā. Lai gan pēdējos gadu desmitos K. Rakes fotogrāfijas tiek plaši izmantotas dažādās pagātnes reprezentācijās (piem., Latvijas nacionālās bibliotēkas projektā "Zudusī Latvija", http://www.zudusilatvija.lv/), kā arī viņa darbi ir ievietoti Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogā (https://www.nmkk.lv/), akadēmiskajās publikācijās K. Rakes mantojums Latvijas muzeju kolekcijās vēl joprojām nav guvis pietiekamu atspoguļojumu.

Knuts Skujenieks ieslodzījuma laikā Mordovijā uzrakstīja vairākus simtus dzejoļu. Viņam bija atļauts mēnesī nosūtīt divas vēstules, un šajās vēstulēs sievai viņš sūtīja savus dzejoļus, kurus tādā veidā varēja izlasīt viņa kolēģi. No Mordovijā uzrakstītajiem dzejoļiem pēc atgriešanās Latvijā K. Skujenieks sastādīja dzejoļu krājumu "Sēkla sniegā", taču to izdevās publicēt tika 1990. gadā. Pilnībā Mordovijas laika dzeja tika publicēta 2002. gadā K. Skujenieka kopotajos rakstos. Kā ir teicis pats dzejnieks, tā ir "nevis "lēģera dzeja", bet "dzeja, rakstīta lēģerī". [..] Sašutums un protests pakāpeniski pārvērtās par cīņu pret cietumu sevī pašā."(Knuts Skujenieks. Cietums literatūrā un literatūra cietumā. In: Knuts Skujenieks. Raksti. Dzeja 1963-1969. Rīga: Nordik, 2002, 480. lpp.).

1951.gada sākumā LPSR Valsts drošības ministrija arestēja 12 cilvēkus no mākslas, literatūras un teātra aprindām: Kurtu Fridrihsonu (1911-1991), Elzu Stērsti (1885-1976), Ievu Birgeri (1916-2002), Arnoldu Stubaus (1910-1958) un viņa sievu Irmu Irīnu Stubaus (1908-1999), Maiju Silmali (1924-1973) un viņas vīru Miervaldi Ozoliņu (1922-1999), Alfrēdu Sausni (1900-1994) un viņa sievu Eleonoru Sausni (1910-1969), Mirdzu Lībieti-Erss (1924-2008), Skaidrīti Sirsoni (1920-1998) un Gustavu Bērziņu (1910-?). Pirmajiem trīs piesprieda 25 gadus sevišķā režīma nometnē, pārējiem – no 7 līdz 10 gadiem. Šo notiesāto grupu ir pieņemts saukt par “franču grupu”, kas rada iespaidu, ka tā bija organizēta pretošanās grupa, kas neatbilda realitātei. Patiesībā tas bija paziņu loks ar pastāvīgu kodolu, kuru kopīgā pazīme (bet arī ne visiem), bija dalība 1945.-1947. gadā literārās pēcpusdienās, kurās apsprieda dažādus teātra mākslas un literatūras tematus, bet čekas interpretācijā tas tika traktēts kā pretpadomju propaganda. Vienīgais šādas propagandas pierādījums bija tas, ka vienā no literārajiem vakariem bija lasīti fragmenti no Andrē Žida (Andre Gide) grāmatas "Atgriešanās no PSRS", lai gan ne visi apsūdzētie šajā vakarā bija piedalījušies. Būtībā notiesātie bija draugu un paziņu loks, kas bija izveidojies ap K. Fridrihsonu un M. Silmali. Abi bija spilgtas personības, estēti un intelektuāļi, franču literatūras un mākslas cienītāji un pazinēji, kas izcēlās pēckara Rīgas pelēcīgajā kultūras dzīvē. Viņi nespēja un arī nemēģināja iekļauties padomju kultūras vidē. Starp viņu draugiem bija E. Stērste, I. Birgere-Lase, M. Lībiete-Erss, kas arī labi pazina franču kultūru, kas arī izskaidro, kādēļ notiesātie vēlāk ieguva "franču grupas" nosaukumu, lai gan ne visi šīs lietas upuri izcēlās ar īpašām zināšanām un interesi par franču kultūru. "Franču grupas" arests bija daļa no neatkarīgās Latvijas inteliģences vajāšanām, kas notika 50. gadu sākumā, un šo 12 cilvēku arests un ieslodzīšana Gulaga nometnēs bija skaidra norāde latviešu inteliģencei, ka mēģinājumi darboties paralēli oficiālajai padomju kultūrai un interese par Rietumu "kosmopolītisko" literatūru un mākslu ir krimināli sodāma. Lai gan nopratināšanas protokolu saturs jāvērtē kritiski, jo izmeklētāji tos sastādīja tā, lai tie atspoguļotu viņiem vēlamo versiju, lietas materiāli sniedz vērā ņemamu materiālu par inteliģences noskaņojumu pēckara gados, par joprojām dzīvajām cerībām, ka Latvijas valsts atjaunošana ir iespējama, par centieniem uzturēt brīvu intelektuālu diskusiju gaisotni un nezaudēt izpratni par kultūras procesiem pasaulē. Mūsdienās t.s. Franču grupa tiek uztverta kā intelektuālās pretošanās simbols. Krimināllietu materiālus izmanto akadēmisku un populāru publikāciju, dokumentālu filmu, TV raidījumu veidošanā.