COURAGE

savienojot kolekcijas

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas (LKP CK) 1957. gada 9.-10. oktobra plenārsēdes stenogramma labi atspoguļo ideoloģisko cīņu, kura norisinājās Latvijā šajā laikā, tajā skaitā starp konservatīvo LKP CK nomenklatūras daļu un liberālākiem spēkiem partijā. Tika diskutēts par situāciju tēlotājā mākslā, literatūrā, tās atspoguļojumu presē un citiem jautājumiem, kā arī vispār par inteliģences noskaņojumu. Uz kopīgo noskaņojumu visai būtisku iespaidu bija atstājuši 1956. gada notikumi Ungārijā un Polijā. Lielākā daļa runātāju plēnumā pārstāvēja konservatīvos spēkus, kas žēlojās par "formālismu" un "buržuāzisko nacionālismu", par to, ka komunistus nelaižot pie vārda mākslās kritikā, kā arī par to, ka daudzi Maskavas funkcionāri netieši atbalstot liberālās tendences. Kopējā noskaņa plēnumā liecināja, ka šajā laikā konservatīvie atradās aizstāvēšanās pozīcijās, tomēr viņiem izdevās pāriet pretuzbrukumā 1959. gada jūlija plēnumā, kad liberālākie spēki cieta sakāvi.

Latvijas Padomju rakstnieku savienības 5. kongresā 1965. gada 16.-17. decembrī literātu jaunākā paaudze un liberāli noskaņotie vecākās paaudzes rakstnieki RS valdes vēlēšanās izbalsoja piecus odiozākos sociālistiskā reālisma un Kompartijas līnijas aizstāvjus. Kopumā tika ievēlēta liberālāka Savienības vadība. Kongresā izskanēja runas, kurās rakstnieku jaunākā paaudze iestājās par lielāku radošo brīvību, pret cenzūras ierobežojumiem, par literārā mantojuma reabilitāciju, iespējām iepazīties ar trimdas literatūru un pasaules literatūru, nosodīja Jāņu aizliegumu. Lai gan Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai komitejai notikušais nepatika, tai nācās samierināties ar kongresa rezultātiem. 5. kongress bija pagrieziena punkts varas un literatūras attiecībās, kā arī pašas Rakstnieku savienības dzīvē. No apzinīgas sekotājas kompartijas norādījumiem tā pārvērtās par organizāciju, kas vēlējās un spēja (zināmās robežās) aizstāvēt radošo brīvību un nacionālo kultūru.

Pēc atgriešanās no Čehoslovākijas 1946. gada 10. februārī Mērijai Grīnbergai nācās rakstīt vairākus paskaidrojumus par viņas ceļojumu. Paskaidrojumu uzmetumi ir saglabājušies kolekcijā. Pēc tam, kad Mērijai nācās atstāt Vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītājas pienākumu izpildītājas vietu, viņa bija spiesta rakstīt paskaidrojumus Latvijas PSR Valsts kontroles ministrijai par to, kādēļ nav nodevusi kolekcijas muzejam atbilstoši noteikumiem. Lai gam Mērija bija dzimusi Pēterburgā un labi runāja krieviski, viņas rakstiskā krievu valoda bija sliktāka, tomēr ļoti ekspresīva, un 1950. gada sākumā rakstītais paskaidrojuma uzmetums sniedz labu ieskatu muzeja direkcijas attieksmē pret kolekcijām un pret Mēriju Grīnbergu personīgi. Aplūkojot visus paskaidrojumu uzmetumus kopumā, ir arī labi redzams, kā pakāpeniski M. Grīnberga apgūst padomju režīma ideoloģisko valodu.

 

Nelegālo žurnālu "Dzimtene" 1950.-1951. gadā izdeva Latviešu Nacionālo partizānu apvienības partizāns Vilis Toms, kas bija izdevuma redaktors, un Broņislava Martuževa. Žurnālu izdeva rokrakstā, jo nebija pieejami nekādi tehniskie pavairošanas līdzekļi. Katru numuru pavairoja līdz 10 kopijām. Pavisam iznāca 11 numuri. Problēma bija arī žurnāla izplatīšana. B. Martuževas ideja bija iemest to vietējo iedzīvotāju pastkastītēs, bet diemžēl vairāki eksemplāri drīz vien nonāca drošībnieku rīcībā. 1950. gada maija numurs sastāv no 16 lappusēm. Vāka zīmējuma autors ir Pēteris Logins.