COURAGE

savienojot kolekcijas

Atklātā vēstule "Draugi, biedri un kolēģi!", uzrakstīta 1965. gada janvārī Mordovijā, bija visai asi uzrakstīts lūgums kolēģiem literātiem iestāties par Knutu Skujenieku, jo "kultūra nepastāv bez kultūras nesējiem, ... ir jācīnās par katru no tiem, nevis jāpalīdz viņus morāli un fiziski iznīcināt". Vēstule  parāda, ka apcietinājumā Skujenieks bija garīgā ziņā kļuvis brīvāks nekā viņa fizisko brīvību baudošie kolēģi, lai gan 1960. gados viņu vēlēšanās pretoties varas uzpiestajiem noteikumiem, bija izteiktāka nekā 1970. gados, un Rakstnieku savienības atbalsts Skujeniekam, 1965. un 1968. gadā apspriežot viņa ieslodzījumā uzrakstītos dzejoļus, to pierāda.

55 Latvijas kultūras darbinieku un zinātnieku petīcijas teksta tulkojums krievu valodā mašīnraksta kopijā oriģināls latviešu valodā atrodas LPSR Ministru Padomes fondā Latvijas Valsts arhīvā), tam ir trīs pielikumi, kuros tiek uzskaitīti dabas un vēstures pieminekļi, kas tiks appludināti, kā arī ir dots pamatojums alternatīvajai versijai - derivācijas kanāla celtniecībai.

Akciju sēriju "Gājiens uz Bolderāju" no 1980 līdz 1987. gadam katru gadu īstenoja Hardijs Lediņš un Juris Boiko. Katru gadu akcija notika citā mēnesī. Akcijas garums bija septiņi kilometri no Lediņa mājām Imantā līdz Bolderājai, gar dzelzceļa līniju. Katram gājienam tika izdomāti savi noteikumi un rituāli, un gājienus fiksēja fotogrāfijās, akvareļos, gleznās, zīmējumos, skaņu un video ierakstos. Gājieni uz Bolderāju bija personīgs pasākums, tajā nepiedalījās plašāks cilvēku loks, izņemot tuvākos draugus Imantu Žodžiku un Ingunu Černovu, kas piedalījās dažos gājienos. Vienīgi 1987. gada gājienā iesaistījās plašāks draugu loks. Gājienos uz Bolderāju "atklājās intereses, kas bija aktuālas arī citos NSRD darbos - dabas un laika procesi, perifērais, subjektīvu sajūtu nozīme"(Ieva Astahovska, Māra Žeikare (2016), 137. lpp.). 1988. gadā fotogrāfijas un video dokumentācija no visiem septiņiem gājieniem tika parādīta izstādē Berlīnē "Rīga - Latviešu Avangards". Mākslas kuratore Barbara Štāka novērtēja gājienus kā latviešu mākslas fenomenu, taču Hardijs Lediņš uzskatīja, ka "tas nebija domāts ne kā māksla, ne kā fenomens". (Māra Žeikare (29.06.2015). Bolderājas stils mākslā. Satori - www.satori.lv/article/bolderajas-stils-maksla). 2002. gadā NSRD dibināšanas 20. gadadienā Hardijs Lediņš un viņa draugi atkal noorganizēja gājienu uz Bolderāju. Kopš 2007. gada daži draugi ir atsākuši organizēt gājienus uz Bolderāju Hardija Lediņa un Jura Boiko piemiņai.

Akvarelis, kuru Kurts Fridrihsons ir nosaucis "25 kilometri no Omskas", attēlo Gulaga nometni vai tās apkārtni. Lai gan parastie nometnes atribūti - dzeloņstiepļu žogs, sargtorņi utt. nav attēloti (iespējams, arī tādēļ, ka šādus attēlus nebūtu iespējams glabāt nometnē un nosūtīt uz mājām), akvareļa kopējā noskaņa ir drūma un izmisuma pilna.

Daugavas muzeja (tolaik Doles vēstures muzeja) darbinieki un aktīvisti bija aktīvi iesaistīti protesta kampaņā pret Daugavpils HES celtniecību. Šīs kampaņas gaitā kolektīvās un individuālās protesta vēstules tika sūtītas pārsvarā "Literatūra un Māksla" redakcijai, jo tieši šis laikraksts publicēja Daiņa Īvāna un Artura Snipa rakstu. Arī Doles vēstures muzeja vēstule bija adresēta "Literatūras un Mākslas" redakcijai. 1986. gada 24. novembrī parakstītā vēstule sastāv no divām lappusēm. Vēstules tekstā ir norādīts uz to, kā Pļaviņu un Rīgas HES ūdenskrātuvēs tiek izskaloti vēstures pieminekļi - Daugmales pilskalns un Kokneses senkapi, un ka Daugavpils HES rezultātā tiks appludināts un izpostīts Naujenes pilskalns.