20. gadsimta 60.-80. gados Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs bieži vien pieņēma kā dāvinājumus vai iepirka priekšmetus un kolekcijas, kuras nebija iespējams eksponēt muzeja izstādēs, bet kurām bija vēsturiska un kultūras vērtība un tās liecināja par pirmspadomju neatkarīgo Latviju.
Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja zinātniskais arhīvs
Izcelsme un kultūras darbība
Uzreiz pēc Otrā pasaules kara mēģinājumus saglabāt padomju režīmam ideoloģiski nevēlamus muzeju krājumu priekšmetus no neatkarīgās Latvijas laika padomju varas iestādes uzskatīja par politisku nodarījumu, it sevišķi, ja šie artefakti bija saistīti ar padomju režīmam nevēlamām personām un organizācijām. 40. un 50. gados notika periodiskas muzeju kolekciju “tīrīšanas” no nevēlamiem artefaktiem un jaunu iegūšana bija praktiski neiespējama. Mēģinājumi saglabāt kultūras vērtības varēja beigties ar krimināllietas ierosināšanu un notiesāšanu kā tas notika 1946. g. vairākiem cilvēkiem no Vēstures muzeja. “Liberālākajā” 60. un 70. gadu gaisotnē Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs pieņēma kā dāvinājumus vai iepirka dažādus priekšmetus un kolekcijas, kuras nedrīkstēja izmantot muzeja ekspozīcijā, bet kuriem bija vēsturiska un kultūras vērtība. Gadījumos, kad šo priekšmetu un kolekciju īpašnieki bija politiski nepiemērotas personas (piemēram, ģenerāļa Jāņa Baloža sieva), priekšmetus dažkārt nopirka ar cita cilvēka vārdu, bet dāvinātājus reģistrēja vienkārši kā “ N.N.” lai gan Muzeja vadība, kā arī Kultūras ministrijas ierēdņi, kas akceptēja pirkumus, no padomju režīma viedokļa bija politiski uzticami cilvēki, viņi saprata, ka materiālās liecības par dzīvi neatkarīgajā Latvijā ir nepieciešams saglabāt. Daļa no šīs klusās piekrišanas politikas bija arī Grīnbergu-Grosvaldu ģimenes kolekcijas, fotogrāfa Vila Rīdzenieka fotogrāfiju kolekcijas,kurā atradās arī vienīgā Latvijas neatkarības proklamēšanas fotogrāfija 1918. gada 18. novembrī, Kriša Rakes fotonegatīvu kolekcijas ar vairākiem tūkstošiem uzņēmumu, kuros fotografēti neatkarīgās Latvijas laika dažādu valsts un nevalstisko organizāciju darbinieki un biedri, iekļaušana muzeja krājumā.
Satura apraksts
Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja pētnieciskais arhīvs ir liecība par Muzeja darbinieku ikdienas pretošanos padomju režīma politiskajai neiecietībai muzeja kolekciju veidošanas jautājumā. Lai gan lielākā daļa Muzeja un Kultūras ministrijas darbinieku, kuri akceptēja pirkumus, nebija iesaistīti nekādās disidentiskās aktivitātēs, pastāvēja sava veida klusa vienošanās, ka vēsturei un kultūrai svarīgus artefaktus ir nepieciešams saglabāt. Tādā veidā, piemēram, tika saglabāta neatkarības pasludināšanas akta fotogrāfija 1918. gada 18. novembrī no fotogrāfa Viļa Rīdzenieka kolekcijas, lai gan padomju laikā to nedrīkstēja eksponēt. 80. gadu beigās, kad sākās valstiskās neatkarības atjaunošanas kustība, šie artefakti ieguva milzīgu nozīmi, tika izstādīti, publicēti utml. Pētnieciskajā arhīvā ir dokumenti par šādu kolekciju un artefaktu iepirkšanu un dāvinājumu pieņemšanu.
