Akvarelis, kuru Kurts Fridrihsons ir nosaucis "25 kilometri no Omskas", attēlo Gulaga nometni vai tās apkārtni. Lai gan parastie nometnes atribūti - dzeloņstiepļu žogs, sargtorņi utt. nav attēloti (iespējams, arī tādēļ, ka šādus attēlus nebūtu iespējams glabāt nometnē un nosūtīt uz mājām), akvareļa kopējā noskaņa ir drūma un izmisuma pilna.

Ferdinand Peroutka, who represented the democratic past of Czechoslovakia, and mainly the First Czechoslovak Republic, became the director of the Czechoslovak section of Radio Free Europe (RFE) in New York on 6 April 1950. The Czechoslovak service of the RFE began its regular broadcasting from Munich on 1 May 1951 with the famous phrase “This is the voice of Free Czechoslovakia, Radio Free Europe.” One of the first speakers was also Ferdinand Peroutka, who stated, besides other things: “One magazine would mean little in a country where freedom reigns. But one free magazine, one radio station in a dictatorial regime – that is a revolution, because such a system is based on the fact that only the government can speak and nobody can answer back, that anyone can be charged, but nobody can defend themselves. However, once even a fraction of freedom enters that rigid and artificial system, from anywhere, once it is again possible to set argument against argument, once it is no longer possible to act without criticism, once there is a place to call untruths into question, then this whole proud system quavers.”

The Literary Archives of the Museum of Czech Literature possesses a mimeograph copy of the typescript of this speech.

1951.gada sākumā LPSR Valsts drošības ministrija arestēja 12 cilvēkus no mākslas, literatūras un teātra aprindām: Kurtu Fridrihsonu (1911-1991), Elzu Stērsti (1885-1976), Ievu Birgeri (1916-2002), Arnoldu Stubaus (1910-1958) un viņa sievu Irmu Irīnu Stubaus (1908-1999), Maiju Silmali (1924-1973) un viņas vīru Miervaldi Ozoliņu (1922-1999), Alfrēdu Sausni (1900-1994) un viņa sievu Eleonoru Sausni (1910-1969), Mirdzu Lībieti-Erss (1924-2008), Skaidrīti Sirsoni (1920-1998) un Gustavu Bērziņu (1910-?). Pirmajiem trīs piesprieda 25 gadus sevišķā režīma nometnē, pārējiem – no 7 līdz 10 gadiem. Šo notiesāto grupu ir pieņemts saukt par “franču grupu”, kas rada iespaidu, ka tā bija organizēta pretošanās grupa, kas neatbilda realitātei. Patiesībā tas bija paziņu loks ar pastāvīgu kodolu, kuru kopīgā pazīme (bet arī ne visiem), bija dalība 1945.-1947. gadā literārās pēcpusdienās, kurās apsprieda dažādus teātra mākslas un literatūras tematus, bet čekas interpretācijā tas tika traktēts kā pretpadomju propaganda. Vienīgais šādas propagandas pierādījums bija tas, ka vienā no literārajiem vakariem bija lasīti fragmenti no Andrē Žida (Andre Gide) grāmatas "Atgriešanās no PSRS", lai gan ne visi apsūdzētie šajā vakarā bija piedalījušies. Būtībā notiesātie bija draugu un paziņu loks, kas bija izveidojies ap K. Fridrihsonu un M. Silmali. Abi bija spilgtas personības, estēti un intelektuāļi, franču literatūras un mākslas cienītāji un pazinēji, kas izcēlās pēckara Rīgas pelēcīgajā kultūras dzīvē. Viņi nespēja un arī nemēģināja iekļauties padomju kultūras vidē. Starp viņu draugiem bija E. Stērste, I. Birgere-Lase, M. Lībiete-Erss, kas arī labi pazina franču kultūru, kas arī izskaidro, kādēļ notiesātie vēlāk ieguva "franču grupas" nosaukumu, lai gan ne visi šīs lietas upuri izcēlās ar īpašām zināšanām un interesi par franču kultūru. "Franču grupas" arests bija daļa no neatkarīgās Latvijas inteliģences vajāšanām, kas notika 50. gadu sākumā, un šo 12 cilvēku arests un ieslodzīšana Gulaga nometnēs bija skaidra norāde latviešu inteliģencei, ka mēģinājumi darboties paralēli oficiālajai padomju kultūrai un interese par Rietumu "kosmopolītisko" literatūru un mākslu ir krimināli sodāma. Lai gan nopratināšanas protokolu saturs jāvērtē kritiski, jo izmeklētāji tos sastādīja tā, lai tie atspoguļotu viņiem vēlamo versiju, lietas materiāli sniedz vērā ņemamu materiālu par inteliģences noskaņojumu pēckara gados, par joprojām dzīvajām cerībām, ka Latvijas valsts atjaunošana ir iespējama, par centieniem uzturēt brīvu intelektuālu diskusiju gaisotni un nezaudēt izpratni par kultūras procesiem pasaulē. Mūsdienās t.s. Franču grupa tiek uztverta kā intelektuālās pretošanās simbols. Krimināllietu materiālus izmanto akadēmisku un populāru publikāciju, dokumentālu filmu, TV raidījumu veidošanā.