1988. gada 17. janvārī paralēli tradicionālajai Rozas Luksemburgas un Kārļa Lībknehta piemiņas demonstrācijai, kas jau bija kļuvusi par rituālu, protestētāju grupa attina transparentu ar pazīstamo Luksemburgas izteikumu: “Brīvība vienmēr un bez izņēmuma ir brīvība citādi domājošiem”. Viņus, tāpat kā daudzus citus protestētājus, pēc demonstrācijas arestēja, bet dažus no viņiem piespiedu kārtā un pret viņu gribu izsūtīja no VDR. Šis pasākums un tā sekas ir atslēgas elements 1989. gada “lūzuma” (“Wende”) priekšvēsturē. Trūkstot publicitātei, maz kas bija zināms par šiem notikumiem un solidaritātes demonstrācijām, kas tiem sekoja. Rezultātā Berlīnē izveidojās t.s. “Telefona kontaktu grupa”. Tā bija sava veida autonoma izmeklēšanas komiteja, kas vāca informāciju par reakciju (un noskaņojumu) valstī. Saglabājušās piezīmes precīzi apraksta, kur un kad notiks demonstrācijas un citi solidaritātes pasākumi, atbalstot “Luksemburgas-Lībknehta” demonstrantus:

Iemesls protesta kustībai bija gaisa piesārņojums, kuru radīja ķīmijas rūpnieciskais komplekss Džurdžu (Giurgiu) Donavas upes Rumānijas pusē, iepretim Rusei. Rūpnīcu uzbūvēja astoņdesmito gadu sākumā, un tās izmeši radīja nopietnu piesārņojuma problēmu kaimiņpilsētā Rusē Bulgārijā. Rūpnīca bija Varšavas pakta militāri rūpnieciskā kompleksa sastāvdaļa, tādēļ tās darbu nevarēja pārtraukt. Pašas Ruses ķīmiskās rūpnīcas vēl vairāk palielināja gaisa piesārņojumu, un tas izraisīja vietējiem iedzīvotājiem nopietnas veselības problēmas. Abu valstu komunistisko partiju vadība un valdības labi zināja par piesārņojumu. Tomēr valdības problēmu centās noklusēt, tā kļuva par publiski neapspriežamu tabu jautājumu (lai gan šajā laikā abās valstīs bija pieņemti likumi par vides aizsardzību).

1987. gada 28. septembrī Rusē pāri par 300 cilvēku protestēja pret neciešamo gaisa kvalitāti pilsētā, kas cieta no indīgo gāzu emisijām. Šo protestu uzskata par pirmo ielu demonstrāciju pret komunistu varu Bulgārijas tautas Republikā. Pirmajai samērā nelielajai protesta akcijai 1987. gada novembrī sekoja nākošā, kurā pulcējās jau vairāki tūkstoši cilvēku. Ne radio, ne televīzija neziņoja par šiem protestiem.

Plakāts ir viens no pirmajiem pašdarinātajiem materiāliem, kādus izmantoja pirmajās protesta akcijās 1987. gada rudenī. Baidoties no iespējamajiem režīma atbildes pasākumiem, protesta akcijas bija piesardzīgas, un tajās netika izvirzīti tieši politiski lozungi vai prasības.

 Gadiem ilgstošo hlora piesārņojumu Rusē, kā arī acīmredzamo rezultātu trūkumu vietējo un Rumānijas varas iestāžu sadarbībā iedzīvotāji dažkārt iztulkoja kā apzinātu pret viņu dzimto pilsētu vērstu darbību. No šāda skatupunkta aicinājums izbeigt “ekoloģisko genocīdu” ir ne tik daudz dramatisks pārspīlējums, cik iedzīvotāju izmisuma izpausme.

Čaušesku valdīšanas laikā Rumānijas izolācija no ārpasaules pieauga, un 20. gs. astoņdesmitajos gados valsts kļuva par vienu no apspiestākajām komunistiskajām zemēm. No vienas puses, liels trūkums, bads un, no otras puses, masveida cilvēktiesību pārkāpumi, piespiedu asimilācija, multikulturālā mantojuma apdraudējums piespieda tūkstošiem cilvēku, tajā skaitā Transilvānijas ungārus, bēgt no valsts. Ungārijā tas izsauca brīvprātīgo grupu mobilizēšanos, lai piegādātu palīdzību, kā arī regulāri informētu sabiedrību Ungārijā un citur pasaulē par smago situāciju. Ar šo mērķi 1985. gadā tika izveidota viena no aktīvākajām humānās palīdzības un cilvēktiesību grupām - ETE (1990. gadā tā mainīja nosaukumu uz Transcar). ETE/Trancar organizēja vairākus palīdzības braucienus uz Rumāniju, kā arī izdeva samizdata publikācijas, kuras izplatīja Ungārijā, Rumānijā un Rietumos.

Vides aizstāvjiem bija svarīga loma opozīcijas kustībā Slovākijā. Viņu kritiskais skatījums uz vides situāciju Slovākijas galvaspilsētā tika apkopots samizdata publikācijā Bratislava/ nahlas [Bratislava Skaļā Balsī]. To publicēja 1987. gada oktobrī (oficiāli kā pielikumu Vides aizsardzības biedrības regulārās sanāksmes protokolam) 200 eksemplāros un 1987. gada 25. oktobrī par to ziņoja Amerikas Balss. Vairāk nekā 80 cilvēku grupa izgaismoja gaisa piesārņojumu Bratislavā, kas izrādījās augstākais visā Čehoslovākijā (skat. attēlu 4. lpp.). Tika pievērsta uzmanība arī ūdens piesārņojumam, kuru izraisīja naftas pārstrādes rūpniecība. Vēl viens jautājums bija Bratislavas vecpilsētas pieminekļu katastrofālais stāvoklis. Lielākajai daļai draudēja sabrukšana, jo renovācija vai nu nenotika, vai arī bija novēlota. Jauno vides aizstāvju iniciatīva tika apsveikta kā “Slovāku Harta 77”, un vēlāk viņi kļuva par aktīviem Samta revolūcijas dalībniekiem.

Kolekcija “Slovāku Vides aizsardzības biedrība” balstās pārsvarā uz profesora Mikulāša Hubas privāto arhīvu. Slovāku vides aizstāvji bija pilsoniskās pretestības priekšgalā Slovākijā septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Viņi publicēja kritiskus viedokļus par satraucošo vides stāvokli Slovākijā, protestēja pret Gabčīkovo-Nāģmarošas dambja projektu un aizsargāja dabu, kā brīvprātīgie atjaunoja vēsturiskās ēkas un glāba vecas kapsētas.

“Sveču demonstrācija” 1988. gada 25. martā, pazīstama arī kā “Bratislavas Lielā Piektdiena” bija pirmais slovāku atklātais protests pret komunistisko režīmu. Demonstrācijas iniciatīva nāca no slovāku emigrācijas kopienas Rietumos, un to organizēja katoļu disidentu līderi Jāns Čarnogurskis un Františeks Mikloško. Demonstrācija pieprasīja tiesības brīvi izvēlēties bīskapus, reliģijas brīvību, cieņu pret cilvēktiesībām. Komunistiskās partijas vadība uztvēra demonstrāciju kā mēģinājumu aktivizēt politisko opozīciju. Vairākus tūkstošus demonstrantu varmācīgi izkliedēja 1061 policists, 20 ielu tīrāmās mašīnas, 17 policijas automašīnas, 8 ieslodzīto konvojēšanas mašīnas, 2 ūdens lielgabali, 2 autobusi un 3 tanki. 14 cilvēkus ievainoja, bet 99 arestēja un nopratināja, tajā skaitā arī ārvalstu žurnālistus. Attēli no Bratislavas izraisīja sašutuma vilni visā pasaulē. Demonstrācija bija stimuls nākamajām čehu un slovāku demonstrācijām pret režīmu, un pakāpeniski tās pārvērtās par atklātu konfrontāciju starp sabiedrību un varas iestādēm.

1990. gada 5. janvārī divas Ungārijas opozīcijas partijas – Brīvo demokrātu alianse (SZDSZ) un Jauno demokrātu alianse (Fidesz) ierosināja izmeklēšanu pret Iekšlietu ministriju, jo tā veica nelikumīgas slepenas operācijas pret opozīcijas politiķiem. Incidents drīz vien kļuva atpazīstams kā “Donavasgeita”, un tas paātrināja valsts drošības organizāciju pārveidošanu par nacionālajiem izlūkošanas dienestiem, bet policijas dokumentācijas pārtapšanu par vēsturiskiem dokumentiem. Iekšlietu ministrija 1990. gada janvāra vidū pavēlēja pārtraukt slepenās operācijas, un tam drīz vien sekoja arī attiecīgo dokumentu publiskošana.

Slepenā dienesta arhīvs, kas kopš 1997. gada darbojās kā Vēstures pārvalde, bet kopš 2003. gada kā Valsts drošības dienestu vēstures arhīvs, saglabā disidentisma un partijas-valsts attiecību atspoguļojumu dokumentos. Tā nodibināšana apstiprināja, ka agrākā policijas dokumentācija ir kļuvusi par vēstures liecību. Arhīvi brīdina, ka autonomas un kritiskas domāšanas pārvēršana par politisku vai policijas lietu ir apspiestības simptoms.

1988. gada rudenī desmitiem tūkstošu cilvēku protestēja pret Ungārijas komunistisko valdību, un demonstrāciju mērogs ir salīdzināms tikai ar 1956. gada masu protestiem. Šo demonstrāciju organizēja “Donavas aplis”, kuru 1984. gadā nodibināja privātpersonu grupa ar mērķi aizsargāt Donavas upi. Organizācijas dalībnieki baidījās, ka Gabčīkovo-Nāģmarošas dambis, kas bija ieplānots kā kopīgs sociālistiskās Čehoslovākijas un Ungārijas projekts, iznīcinās tradicionālo dabas un cilvēku dzīves vidi Čalokēžas reģionā, izraisīs ekoloģisku katastrofu un izkliedēs ungāru lauku ciematu kopienas Slovākijā.

“Donavas aplis” izgaismoja sociālistisko valdību nevēlēšanos un nespēju aizsargāt dabas vidi un dziļo vienaldzību pret vietējo kopienu un minoritāšu kultūras interesēm. Patiesa iedzīvotāju pilsoniska kustība, kas izteica nopietnas ekoloģiskas bažas, drīz vien pārauga izteiktā partijas-valsts politiskā kritikā.

Alla Horska bija dzimusi 1929. gadā Jaltā, Krimā augsta ranga padomju ierēdņu ģimenē, taču viņas privileģēto dzīvi iezīmēja traģēdija un veidoja padomju kultūras politikas pavērsieni. Viņa kopā ar māti pārdzīvoja nacistu īstenoto Ļeņingradas blokādi 1941.-1943. gadā, bet vēlāk ģimene pārcēlās uz Kijevu, lai izvairītos no politiskajām nepatikšanām, kas draudēja viņas tēvam.

Tāpat kā daudzi viņas paaudzes mākslinieki, Horska apsveica “Hruščova atkusni”, eksperimentējot ar mākslas formām, kuras bija centies iznīcināt sociālistiskais reālisms. Viņa kopā ar domubiedriem centās identificēt NKVD upuru masu kapus Kijevas apkaimē. Daudzie konflikti ar varas iestādēm radikalizēja viņu, un tas ir saskatāms viņas vēlākajos darbos. Viņa atteicās sniegt liecības vairākos viņas draugu un kolēģu disidentu tiesas procesos, pamatojot to ar to, ka procesi ir prettiesiski.

1970. gada 2. decembrī Horsku atrada noslepkavotu Vasiļkivas ciemā. Pēc īsas izmeklēšanas Kijevas prokuratūra izdarīja secinājumu, ka viņas nāve notikusi ģimenes konflikta rezultātā, lai gan laikabiedri slepkavības šaušalīgajās detaļās saskatīja VDK rokrakstu. Allas fotogrāfijas parāda ne tikai viņas nelokāmo garu, bet arī liek skatītājam pārdomāt, kas varēja notikt.

Sociālistiskā režīma laikā turki bija lielākā minoritāšu kopiena Bulgārijā, neskatoties uz masveida izceļošanu un izsūtīšanu 1950.-1951., 1969.-1978. un 1989. gadā. Sociālistiskā režīma laikā notika rupji cilvēktiesību pārkāpumi. Sociālistiskās politiskās varas represijas pret autohtono turku nacionālo minoritāti tika īstenotas, pielietojot dažādas metodes un paņēmienus, tādus kā asimilācija, “etniskā izslaucīšana”, “vārducīds” (vārdu un uzvārdu maiņa piespiedu kārtā), nosūtīšana uz nometnēm un cietumiem, etniska diskriminācija un izslēgšana. Kā šādu masveidīgu politisku draudu, uzbrukumu un vardarbības apstākļos upuri varēja pretoties? Sociālistiskā režīma laikā Bulgārijā politiskās varas vēsturiskais mērķis attiecībā pret turku minoritāti bija panākt “etnisko izslaucīšanu”: samazināt turku iedzīvotāju skaitu un vājināt viņu sociālo un kultūras varu/kapitālu. Dominējošais turku iedzīvotāju reakcijas modelis pret masveida represijām bija censties aizbēgt no tām. Liela daļa devās bēgļu gaitās uz Turciju. Bēgļi pārsvarā nevēlējās runāt par apspiestību un viktimizāciju sociālistiskā režīma laikā. Sociālistiskā režīma laikā autohtonā turku nacionālā minoritāte Bulgārijā lielāko pretestību izrādīja astoņdesmitajos gados pret “vārducīdu”. Sociālo zinātņu literatūrā šo terminu (angliski: namecide, no name+genocide) pirmā izvirzīja Vildane Dinča (Vildane Dinҫ, Ēzkana, Alieva), it sevišķi, lai apzīmētu turku vārdu piespiedu maiņu Bulgārijas Tautas Republikā. Valdošajā literatūrā (angļu, bulgāru, turku valodās) “vārducīdu” skaidro kā “vārdu nomaiņu piespiedu kārtā”. Viņa definē, ka “vārducīds” ir sistemātiska vārdu nomaiņa personām, kas pieder pie etniskas, nacionālas, reliģiskas u.c. minoritāšu grupas, uz nacionālā valstī dominējošajai grupai tipiskiem vārdiem, pielietojot politisku spēku, kā tas notika Bulgārijā. Dinča uzskata, ka “vārducīda” jēdziens ietver arī sistemātisku pilsētu, ciematu, kalnu, pakalnu, upju, strautu, kapakmeņu u.c. nosaukumu nomaiņu, pielietojot politisku spēku. Mēs parādām ekrānuzņēmumus no mutvārdu vēstures intervijām 2010.-2016. gadā no privātās kolekcijas par turku nacionālās minoritātes pretestību izslēgšanas politikai Bulgārijas Tautas Republikā. Autortiesības: Vildane Dinča, Uludā universitāte, Humanitāro un dabaszinātņu fakultāte, Socioloģijas nodaļa, Gērīkle kampuss, Bursa, 16059 – Turcija (Vildane Dinҫ, Uludağ University, Faculty of Arts and Sciences, Department of Sociology, Görükle Campus, Bursa, 16059-Turkey.

Šukrijes Gaši dzīve ir aizraujošs stāsts par sievieti, kas bija nolēmusi pierādīt sevi politikas cīņas laukā. Sākotnēji viņa pievienojās albāņu nacionālajai kustībai, kas darbojās kā nelegālu grupu tīkls, kas cīnījās par Kosovas neatkarību. 1983. gadā, kad Šukrija bija 21 gadu veca, viņu apsūdzēja kā līdzdalībnieci “kriminālu darbību veikšanā pret Dienvidslāvijas tautu un valsti”, kā rakstīts oficiālajā apsūdzībā. Pēc pārdrošas bēgšanas no Dienvidslāvijas slepenpolicijas viņu galu galā arestēja, un viņa divus gadus pavadīja cietumā. Sirdsapziņas cietumnieci Šukriju sazāļoja, piespieda strādāt, pakļāva fiziskai un psiholoģiskai spīdzināšanai, tajā skaitā ņirdzīgi paziņojot, ka viņas draugs un līdzgaitnieks ir nogalināts (kas bija patiesība).

Šukrija savu drosmi un gribasspēku bija mantojusi no vecmāmiņas, harizmātiskas personības, kas nodarbojās ar asins naidā iesaistīto samierināšanu. Viņa bija feministe, pirms kāds sāka runāt par feminismu. Savas politiskās nostājas un darbības dēļ Šukrije un citi viņas ģimenes locekļi pastāvīgi atradās policijas uzraudzībā un bija pakļauti tās uzbrukumiem, viņiem nācās bieži mainīt darbu tikai par to, ka viņi iestājās par lielāku Kosovas autonomiju un labākiem dzīves apstākļiem.

Šukrije Gaši studēja jurisprudenci Prištinas universitātē un patlaban vada Konfliktu risināšanas centru – Partners Kosova.,