Sadaļā “Slēptās takas” aplūkotas alternatīvas komunikācijas formas tā sauktajā otrajā publiskajā sfērā, un tās ietver samizdatu, tekstus, kurus slepeni izsūtīja no cietumiem, ironisku vai satīrisku sistēmas kritiku. Sadaļā ir parādītas arī dažādas režīma atbildes uz šīm kultūras opozīcijas formām: ieslodzījums cietumā, cenzūra un trimda.
Maizes gabals (dienas deva spaidu darba nometnē Belenē, Bulgārijā), 1953
Petko Ogoiskis savā kolekcijā demonstrē maizes gabalu – dienas devu spaidu darba nometnē Belenē, kas atradās Persinas salā, kuru viņš saņēma un saglabāja dienā, kad viņu 1953. gada augustā atbrīvoja. Petro Ogoiskis ir viens no joprojām dzīvajiem māksliniekiem, kas pārdzīvoja sociālistiskos cietumus un darba nometnes, nozīmīga personība bulgāru kultūras pretestībā komunistiskajam režīmam. Kā Bulgārijas Zemkopju Tautas savienības – Nikola Petkovs (BZNS-Nikola Petkov) biedru un dzejnieku/rakstnieku Ogoiski sociālistiskā valsts ieslodzīja divreiz (1950.-1953. g. un 1962.-1963. g.) par to, ka viņš rakstīja “naidīgus” dzejoļus, tekstus un aforismus, kā arī par “sazvērestību”.
Muzejs-tornis tika nodibināts kā Petko un Jagodas Ogoisku ģimenes privāta iniciatīva. Izstādei ir daļēji nacionāls un daļēji vietējs etnogrāfisks raksturs, jo tā satur 19. un 20. gadsimta mājsaimniecības ierīces, tērpus un ieročus, bet tas bija veids, kā apiet komunistiskā režīma cenzūru. Starp etnogrāfiskajiem materiāliem Petko Ogoiskis slēpa un saglabāja liecības no laika posmiem, kurus viņš pavadīja sešos cietumos un divās spaidu darba nometnēs, kā arī piezīmes, grāmatas un dzejoļus, kuras viņš rakstīja ieslodzījuma laikā un pēc atbrīvošanas.
Pēc vairākiem iestudējumiem sešdesmito gadu beigās Kauņas Nacionālā Drāmas teātra režisors ieguva talantīga, bet ideoloģiski neuzticama mākslinieka reputāciju. Lai uzlabotu savu stāvokli, viņš piekrita Kultūras ministrijas priekšlikumam uzvest izrādi par Oktobra revolūcijas tēmu. Jurašs izvēlējās Mihaila Šatrova lugu “Boļševiki” un sagatavoja tās izrādi 1970. gadā, par godu Ļeņina 100. dzimšanas dienai. Lai gan viņš izvēlējās revolūcijas tēmu, turklāt luga bija ideoloģiski atzīta, Jurašs lugu stipri vien pārveidoja, piešķirot tai citu jēgu. Tā apšaubīja terora nepieciešamību un parādīja vakardienas boļševiku pārvēršanos par konformistiskiem un materiālo labumu patērēšanā iegrimušiem partijas funkcionāriem.
Būtisks trimdas izdevēju darbības aspekts bija režīma aizliegto autoru darbu publikācija. Noteikts skaits eksemplāru vienmēr bija paredzēts lasītājiem Čehoslovākijā, un tos kontrabandas ceļā pārveda pār robežu. Taču “kontrabandas kanālu” jauda bija ļoti ierobežota, tādēļ vienam no izdevējiem radās ideja publicēt samazinātas, 9 x 7 cm grāmatu versijas. Tās bija daudz vieglāk pārvest pāri Čehoslovākijas robežai. Mazā izmēra dēļ šos izdevumus parasti sauca par “kolibri”. Samazinātā lieluma un grūtāk lasāmās drukas trūkumus kompensēja tas, ka grāmatām aizmugurē bija piestiprināts palielināmais stikls. Grāmatām bija arī pievienota instrukcija, ko darīt, ja policija atrod neatļautos eksemplārus. “Kolibri” parasti ieveda pa “Austrijas ceļu”, kuru pārzināja vēsturnieks un arhivārs Vilēms Prečans. Sūtījumu izplatīšanu Prāgā organizēja Jiržīna Šiklovā – socioloģe un redzama personība čehu disidentu aprindās. Pārvešanai pār robežu izmantoja vieglo automašīnu, kuras bagāžas nodalījumā bija ierīkota speciāla kaste grāmatu, periodisko izdevumu un citu materiālu transportēšanai. Vadītājs bija jauns austriešu skolotājs, kurš 1983. – 1987. gadā bieži brauca uz Prāgu.
Žurnāls “Oslí uši” (Ēzeļa Ausis) bija viens no interesantākajiem un vislabāk zināmajiem kultūrai veltītajiem samizdata periodiskajiem izdevumiem. Žurnālu nodibināja un publicēja nelielā pilsētiņā Lipnīkā pie Bečvas Morāvijas reģionā astoņdesmito gadu beigās. Tā koncepciju iedvesmoja nacionāla mēroga pagrīdes samizdata periodiskais izdevums “Vokno”, un tā uzmanības centrā bija dažādas kultūras jomas: mūzika, literatūra un tēlotāja māksla. Lai gan tas bija panku žurnāls, to bija stipri ietekmējis “Jaunais vilnis” un Čehoslovākijas andergraunds. Žurnāla redakcija sastāvēja no daudzām čehu samizdata jomas redzamām personībām. Redaktori vēlējās, lai katrs numurs būtu unikāls un vizuāli pievilcīgs. Tika uzskatīts, ka žurnālam jābūt bezmaksas publikācijai, kas tiek izdota un izplatīta lasītāju vidū tikai dažos eksemplāros. Ilustrācija no 1. numura aicina cilvēkus “darīt kaut ko” un tajā ir īss žurnāla filozofijas izklāsts: “”Ēzeļa Ausis” nav paredzētas pārdošanai, tādēļ tās nepieder Tev. Tās ir domātas pastāvīgai cirkulācijai!”
Koka kurpe ar slēptuvi no spaidu darba nometnes Bulgārijā
Petko Ogoiskis savā kolekcijā tur koka kurpi ar slēptuvi, kurā varēja ievietot zāles un mazu zīmulīti, un kura ir saglabāta no spaidu darbu nometnes Belenē, kas atradās Persinas salā. Petro Ogoiskis ir viens no joprojām dzīvajiem māksliniekiem, kas pārdzīvoja sociālistiskos cietumus un darba nometnes, un nozīmīga personība bulgāru kultūras pretestībā komunistiskajam režīmam. Kā Bulgārijas Zemkopju Tautas savienības – Nikola Petkovs (BZNS-Nikola Petkov) biedru un dzejnieku/rakstnieku Ogoiski sociālistiskā valsts ieslodzīja divreiz (1950.-1953. g. un 1962.-1963. g.) par to, ka viņš rakstīja “naidīgus” dzejoļus, tekstus un aforismus, kā arī par “sazvērestību”.
Muzejs-tornis tika nodibināts kā Petko un Jagodas Ogoisku ģimenes privāta iniciatīva. Izstādei ir daļēji nacionāls un daļēji vietējs etnogrāfisks raksturs, jo tā satur 19. un 20. gadsimta mājsaimniecības ierīces, tērpus un ieročus, bet tas bija veids, kā apiet komunistiskā režīma cenzūru. Starp etnogrāfiskajiem materiāliem Petko Ogoiskis slēpa un saglabāja liecības no laika posmiem, kurus viņš pavadīja sešos cietumos un divās spaidu darba nometnēs, kā arī piezīmes, grāmatas un dzejoļus, kuras viņš rakstīja ieslodzījuma laikā un pēc atbrīvošanas.
Tehnoloģijas vārdnīca
1981. gada pavasarī ar nosaukumu “Tehnoloģijas vārdnīca” tika publicēts žurnāla “Vidici” (Horizonti) speciālais numurs. Tā ir viena no visnozīmīgākajām disidentiskajām publikācijām Dienvidslāvijā, kas bija tieši saistīta ar tā laika dumpīgās preses virzieniem Čehoslovākijā un Polijā, ar kuru dažiem žurnālistiem bija kontakti.
“Tehnoloģijas vārdnīca” bija veidota pēc viduslaiku manuskriptu parauga – ar ilustrācijām un kaligrāfiskā rakstībā. Tā bija pilnībā ar rokām darināta un meistarīgi izgatavota, pielietojot vecmodīgas tehnoloģijas. Vēl viena specifiska iezīme bija tā, ka šis numurs tika pasniegts kā vārdnīca ar rūpīgi izvēlētiem vārdiem. Šķirkļiem bija simboliska nozīme. “Vārdnīca” bija protests pret mūsdienu tehnoloģijās balstītajām sociālajām sistēmām.
Politiskā vara nesaprata, kā jāsaprot šis kodētais izdevums. Speciālo numuru aizliedza, un tā dumpīgo raksturu apsprieda Komunistu savienības Universitātes komitejā. Galu galā tika izdarīts secinājums, ka “Vārdnīcai” ir antihumānistiska un antisociālistiska ievirze, kas bija pietiekams iemesls to aizliegt. Drīz vien pēc Tito nāves (1980) partijas institūcijas uzsāka plašāku prettriecienu disidentu grupām.
Filma “Plastiskais Jēzus”
“Plastiskais Jēzus”(1971) ir Lazara Stojanoviča kolekcijas meistardarbs un ir viens no pazīstamākajiem kultūras opozīcijas gadījumiem sociālistiskajā Dienvidslāvijā. Pirmajā acu uzmetienā filmas sižets ir vienkāršs, un tas parāda paklīdušu režisoru (Toms Gotovacs), kas mēģina uzņemt filmu ar savu mīļāko finansiālu atbalstu. Taču filma ir iznīcinošs uzbrukums sava laika sabiedrībai, tajā ir pieminēti gandrīz visi sava laika tabu – no politiskiem līdz seksuāliem. Stojanovičs izmantoja arhīva materiālus - īstus nacistu, četniku (radikālie serbu nacionālisti), ustašu (horvātu fašisti) un sociālistiskajā Dienvidslāvijā uzņemtus kinokadrus. Filma nolika vienu otrai blakām nacisma un sociālisma totalitārās prakses un tās salīdzināja. Filmas centrā ir, lai arī netieša, taču asa satīra par Josipu Brozu Tito.
“Plastiskais Jēzus” bija Stojanoviča diplomdarbs Kinoakadēmijā. Filmu aizliedza pirms publiskas izrādīšanas un tās dēļ Stojanoviču nodeva tiesai. Filma Dienvidslāvijā bija aizliegta līdz 1990. gada beigām. 1991. gadā “Plastiskais Jēzus” saņēma FIPRESCI balvu Monreālas filmu festivālā.
Ģerģs Konrāds (György Konrád): Pilsētas būvētājs
“Es rakstu to, ko rakstu, valsts izdevniecības publicē no tā, ko tās grib, un tomēr es publicēju savu darbu, tā, kā varu.” 1974. gadā Ģerģs Konrāds rezumēja cenzūras funkcionēšanu intervijā Rietumvācijas žurnālam “Die Zeit”. Disidentisko autoru un aktīvistu Konrādu valsts vara regulāri vajāja kopš septiņdesmito gadu sākuma. Viņa darbus vai nu nepublicēja, vai arī publicēja pēc rūpīgas cenzēšanas. Viņa romānu “Pilsētas būvētājs” 1977. gadā Ungārijā varēja nopublicēt tikai ar vērā ņemamiem saīsinājumiem un pārveidojumiem, kurus uzspieda cenzors. Gābors Klaničajs, jauns intelektuālis, kas interesējās par kontrkultūru, saglabāja vienu Konrāda romāna eksemplāru. Šī grāmata ir unikāla, jo savā personīgajā eksemplārā Klaničajs pats ielaboja vietas, kuras cenzors bija izņēmis vai arī licis pārveidot. Tajā laikā aizliegto vai cenzūrai pakļauto darbu oriģinālie teksti bija pieejami manuskriptos vai mājās pagatavotās kopijās, ar kurām apmainījās opozīcijas aprindās. Šeit izstādītā grāmata dokumentē vēlmi apspiest kultūru, bet tā arī demonstrē individuālu pretestības aktu.
Lazara Stojanoviča cietuma dosjē
Dienvidslāvu kinorežisora Lazara Stojanoviča cietuma lietā ir materiāli no viņa ieslodzījuma laika 1972. – 1975. gadā: spriedumi, sūdzības, personīgas piezīmes un psiholoģiskais novērtējums viņa lietā. Stojanoviču tiesāja divreiz – pirmo reizi 1972. gada beigās, kad viņu obligātā kara dienesta laikā tiesāja kara tiesa par Dienvidslāvijas Tautas armijas un Tito apvainošanu. Tas bija sensitīvs vēsturisks moments, jo 1971. un 1972. gadā konflikti starp centrālo varu un nacionālo republiku vadību nopietni apdraudēja Dienvidslāvijas Komunistiskās partijas leģitimitāti. Kara tiesa apsūdzēja Stojanoviču “naidīgā propagandā” un piesprieda vienu gadu cietumā.
Tiesas procesa laikā cenzoru uzmanību piesaistīja Stojanoviča diplomdarbs Kinoakadēmijā (1971) “Plastiskais Jēzus”. Tādēļ režisoru papildus civilā tiesa notiesāja par “Plastisko Jēzu”. 1973. gada spriedums apgalvo, ka autors “ļaunprātīgi un nepatiesi parāda sociāli politisko situāciju valstī”, ka viņš noniecina sociālistisko revolūciju, tās cīnītājus un pašpārvaldes sociālistisko sistēmu, un ka viņš ir apvainojis prezidentu Tito kā personību. Visas filmas kopijas konfiscēja kā saturošas “kriminālu pārkāpumu”, un filmu bija aizliegts izrādīt līdz 1990. gada decembrim.
Lazara Stojanoviča tiesāšanai un “Plastiskā Jēzus” aizliegumam bija jākalpo par brīdinājumu citiem māksliniekiem, un ar to beidzās tā sauktais “melnais vilnis” Dienvidslāvijas kino un relatīvi brīvas kultūras producēšanas posms.
Lekcija Ļubļanā par sieviešu emancipāciju,1986. Afiša
Feministu kustības pirmsākumi Dienvidslāvijā saistās ar starptautisko feministu konferenci “DRUG-CA žena” (Sievietes), kas 1978. gadā notika Belgradā. Pēc konferences nākamais pasākums notika Zagrebā, un tās rezultātā 1979. gadā tika nodibināta pirmā feministu grupa “Sieviete un sabiedrība”. 1980. gadā nodibināja tāda paša nosaukuma grupu Belgradā, bet pirmā Ļubļanas grupa – “Lilit” radās 1985. gadā. Kā liecina afiša, kas aicināja uz feministu grupas “Lilit” organizēto Lidijas Sklevickas lekciju 1986. gada 17. maijā ŠKUC galerijā Ļubļanā, viņa aktīvi darbojās Zagrebā, Ļubļanā un Belgradā. 1982. gada 7. janvārī tika uzņemtas divas fotogrāfijas (fotogrāfs: Dragans Savičs) forumā par sieviešu problēmām, kas notika Studentu kultūras centrā Belgradā. Belgradas laikrakstā “Omladinske novine” (Jaunatnes Ziņas) publicētajā rakstā ir teikts, ka Dienvidslāvijā nav nopietnu pētījumu par sieviešu stāvokli (jo zinātnisko rakstos šis jautājums tiek “apiets un nobīdīts malā”). Taču Lidija Sklevicka bija viena no nedaudzajām zinātniecēm, kas zinātniski un populāri (plašsaziņas līdzekļos) runāja par sieviešu stāvokli Dienvidslāvijā cilvēktiesību kontekstā, uzsverot, ka tās kopš 20. gs. piecdesmito gadu vidus Dienvidslāvijas sabiedrībā tiek atbīdītas otrajā plānā.
Lidija Sklevica septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmitajos gados bija viena no galvenajām personībām, kuras uzmanības centrā bija sieviešu problemātika, un kas uzsvēra pretrunu starp viņu ieguldījumu cīņās Otrā pasaules kara laikā, kā arī ievērojamo lomu pēckara periodā, un viņu atbīdīšanu otrajā plānā kopš piecdesmito gadu vidus. Lidijas Sklevickas feministisko darbu kolekcija Etnoloģijas un folkloras pētījumu institūtā Zagrebā liecina par Sklevickas profesionālo darbu un interesēm, kā arī par viņas saistību ar Dienvidslāvijas feministu vidi.
Trūcīgo atbalsta fonds (SZETA) bija ungāru demokrātiskās opozīcijas sākotnējās aktivitātes unikāla izpausme, kad ar kontrkultūras iniciatīvām mākslas un literatūras laukā, kā arī ar paaugstinātu sociālās atbildības izjūtu tika mēģināts palīdzēt tiem, kas cieta trūkumu. Šīs masu kustības, kuru daļēji bija iedvesmojusi poļu Solidaritāte, uzsācēja bija socioloģe Otīlija Šolta (Ottília Solt) kopā ar septiņiem līdzdibinātājiem. Vairums no viņiem jau gadiem ilgi bija iesaistīti plašos lauka pētījumos trūcīgo, strādnieku, romu vidū. Pētījumus vadīja Ištvāns Kemēņs (István Kemény) – modernās empīriskās socioloģijas sekotājs, kurš 1977. gadā bija spiests emigrēt uz Rietumiem. Tā laika sociālistiskajā sistēmā nabadzību, bezdarbu, bezpajumtniecību un etnisko diskrimināciju uzskatīja par tabu tematiem, tādēļ SZETA dibinātāji pat nemēģināja organizāciju legalizēt. Viņu drosmīgie publiskie aicinājumi un labdarības akcijas drīz vien sāka satraukt komunistiskās varas iestādes, un tās dažādos veidos centās pretdarboties. Partijas institūcijas, administrācija un policija pielietoja visus iespējamos līdzekļus, lai liktu šķēršļus SZETA neatkarīgajiem pasākumiem: labdarības koncertiem, izstādēm, izsolēm, prezentācijām u.c. Organizācijas samizdata publikācijas konfiscēja, redzamākajiem aktīvistiem uzlika naudas sodus, atlaida no darba vai arī aizliedza nodarboties ar pētniecību un publicēties. Neskatoties uz to, organizācijas lielais brīvprātīgo loks turpināja atbalstīt simtiem trūcīgo ģimeņu, nosūtot tām naudu un palīdzības pakas, nodrošinot ar bezmaksas tiesisko, medicīnisko un izglītības atbalstu, bet dažos gadījumos pat nopirka vai uzbūvēja lētas mājas, ja ziedojumi un sekmīga kampaņa vai izsole deva šādu iespēju. 1984. gadā SZETA pārtrauca darboties, lai gan tā oficiāli nepaziņoja par likvidāciju. Taču daudzi brīvprātīgie turpināja palīdzēt trūcīgajām ģimenēm. Pēc 1989.-1990. gada šo sociālo lomu uzņēmās vairākas jaunas līdzīgas ievirzes NVO, bet kādreizējie palīdzības darba organizētāji ieņēma vadošās pozīcijas kā pētniecībā, tā arī politikas veidošanā kā pārliecināti vienādu iespēju un sociālā taisnīguma aizstāvji. Tas atbilst SZETA dibinātājas Otīlijas Šoltas principiem. Vienā no saviem pēdējiem rakstiem viņa aicināja un pieprasīja ne mazāk kā: “Cienīt ikvienu!”
Pirmās pagrīdes pastmarkas Polijā tika radītas 1970. gada streiku laikā, taču šis fenomens plašu izplatību ieguva pēc 1980. gada saistībā ar “Solidaritātes” kustību. Markas ir viena no interesantākajām šīs demokrātiskās kustības mantojuma reprezentācijām. Dažas radīja politiskie aktīvisti – amatieri, bet citu autori bija profesionāli mākslinieki. Markas spilgti demonstrēja simpātijas pret disidentisma ideāliem, tādēļ to iegūšana un veidošana bija nelegāla. Pastmarku izdošanas aktīvistiem bija ierobežotas drukāšanas iespējas un grūtības papīra un tintes sagādē. Tādēļ parasti markas gravēja vai izgatavoja kokgriezuma tehnikā un pēc tam uzspieda uz aploksnēm. Astoņdesmitajos gados, izplešoties pagrīdes komunikācijas sistēmai, tika saražots aizvien vairāk raksturīgo, mazo kvadrātiņu. Krāsainās markas attēlo, piem., demokrātiskās kustības aktīvistus, vēsturiskus notikumus un reliģisku tematiku. Dažas no tām simboliski reprezentē nebrīvi un cīņu.
Danilo Kiša piezīmes no tiesas prāvas par apmelojumu grāmatā “Anatomijas stunda”
1978. gadā Danilo Kišs publicēja grāmatu “Čas anatomije” (Anatomijas stunda). Tā bija atbilde uz kritiku un uzbrukumiem viņa iepriekšējai grāmatai “Grobnica za Borisa Davidoviča” (Borisa Davidoviča kaps). “Anatomijas stundas” publikācija rakstnieku noveda tiesā. Kišu iesūdzēja tiesā Dragoļubs Golubovičs – žurnālists un viens no Kiša grāmatas “Borisa Davidoviča kaps” lielākajiem kritizētājiem. Dažādos laikrakstos viņš publicēja rakstus, kuros apsūdzēja Kišu plaģiātismā. Pēc tam, kad Kišs uz šiem apgalvojumiem atbildēja ar eseju krājumu “Anatomijas stunda”, Golubovičs apsūdzēja Kišu par noķengāšanu. Iesniegumā tiesai kā pierādījums bija citēti grāmatas fragmenti. Tiesas sēdē Kišs uzsvēra, ka viņš ir rakstnieks un viņam ir tiesības aizsargāt sevi ar literatūras palīdzību pret nepamatoties uzbrukumiem savam darbam. Galu galā tiesa piekrita Kiša viedoklim, un attaisnoja viņu trīs apsūdzības punktos par defamāciju. Tomēr 1979. gadā pēc tiesas prāvas samulsušais un sarūgtinātais Kišs pameta Dienvidslāviju.
Tulkojums:
1) Citēšanas veids – juceklīgs!
Veido… kolāžu.
2) a) mans motīvs: not ad hominem; galvenā tēma un kā to uztver sabiedrība… Kas personiskus rēķinu uzskatīs par “[nesalasāms]”
b) grūtības: žanrs: piemēri.
c)? “Apmelojums nav taisnība: es pateicu patiesību. Sūdzētājs ir aizvainots, tātad tas ir aizvainojums. Tie nav faktos balstīti spriedumi, bet gan novērtējums [viedoklis] par Balodi [1].”
d) Uzbrukuma asumu izraisīja tas, ka es tiku skarbi izprovocēts. Un es lūdzu tiesu pievērst tam uzmanību. Es darbojos nepieciešamās aizsardzības ietvaros, lai aizsargātu vērtības, kas ir lielākas nekā sūdzētāja “gods”!
“Anatomijas stunda”, 27. lpp., līdz beigām.
e) Politiski: lai tiesa redz, ar kādām formām un metodēm tā sastopas… Ka tā nodrošina politisku leģitimitāti šai slepkavībai!:
- nenobriedis…”
[1] Balodis ir “tikko kā diplomu saņēmis literatūras kritiķis” grāmatā “Anatomijas stunda”.
“Klub Közlöny” (Kluba biļetens) bija mājās izgatavota Budapeštas Ekonomikas universitātes “Közgáz-klub” avīze, kuru izlaida no 1976. līdz 1987. gadam. Atšķirībā no KISZ oficiālās avīzes “Közgazdász”, cenzūrai nepakļautajā “Klub Közlöny” bija vairāk progresīvu rakstu par universitātes dzīvi un tajos bija kritiskāka attieksme pret universitātes partijas vadību. Veidotāju mērķis bija aktivizēt studentus un attīstīt diskusiju kultūru. “Timura brīnumi” bija komiksu seriāls uz “Klub Közlöny” vāka. Šeit publicētajā attēlā it kā izdomātais komikss patiesībā attēloja reālu notikumu. Kluba locekļi vēlējās organizēt folkmūzikas festivālu universitātes aulā, bet inženieris paziņoja, ka zāle ir bīstama un pasākums te nedrīkst notikt. Studenti izklāja tīklu, lai novērstu apmetuma uzkrišanu uz galvām, un galu galā festivāls notika. Dažas dienas vēlāk pārsteidzošā kārtā “bīstamības” vairs nebija. Šis stāsts parādīja, kā universitātes vadība mēģināja dažādos veidos ierobežot studentu aktivitātes. Komunisma posma laikā Nacionālā bibliotēka atspoguļoja Ungārijas “augsto kultūru”, taču tā sociālisma laikā izveidoja vienu no nozīmīgākajām disidentu kolekcijām, lai gan tas notika bez iepriekšēja nodoma. Kā ierobežotas pieejamības publikāciju turētāja bibliotēka komunistiskās diktatūras laikā veica cenzūras funkcijas. Taču sistemātiska kritisku, alternatīvu un kontrkultūras produktu kolekcionēšana postkomunistiskajai Ungārijai saglabāja unikālu šādu materiālu apkopojumu.
No Ukrainas slepeni izvestie Vasiļa Stusa dzejoļi, 1979. Manuskripts
Šķiet, ka ukraiņu disidentu arhīvos visi ceļi ved uz Vasiļu Stusu, kas parāda, ka viņš bija centrālā figūra samizdata aprindās, neskatoties uz to, ka viņa darbi sabiedrībā bija maz pazīstami. Šis artefakts ir pārdzīvojis īpaši neparastus vēstures līkločus, jo Raisa Moroza to slepeni izveda no Padomju Ukrainas. Pieci Stusa dzejoļi tika pārrakstīti ar roku uz diviem auduma gabaliņiem, un pēc tam iešūti platos svārkos, kurus Raisa uzvilka, izbraucot no Padomju Savienības. Raisa bija cilvēktiesību aktīviste, kas bija precējusies ar vienu no Brežņeva laika pazīstamākajiem politiskajiem ieslodzītajiem – Valentīnu Morozu. 1979. gada 27. aprīlī viņu negaidīti atbrīvoja no cietuma Mordovijā, lai iespaidīgā izrādē Ņujorkas JFK lidostā piecus politiskos ieslodzītos apmainītu pret diviem padomju spiegiem. Neviens no ieslodzītajiem nezināja par apmaiņu, un viņu piekrišana netika prasīta. Viņi domāja, ka viņiem tiek atņemta pilsonība un viņus deportēs. Arī Raisai šīs apmaiņas ietvaros atļāva pamest Padomju Savienību. Šos dzejoļus publicēja Minhenē izdotajā emigrantu žurnālā “Sučasnist” ukraiņu valodā 1979. gada decembrī.
Lidijas Sklevickas feministiskā kolekcija
Feministu kustības pirmsākumi Dienvidslāvijā saistās ar starptautisko feministu konferenci “DRUG-CA žena” (Sievietes), kas 1978. gadā notika Belgradā. Pēc konferences nākamais pasākums notika Zagrebā, un tās rezultātā 1979. gadā tika nodibināta pirmā feministu grupa “Sieviete un sabiedrība”. 1980. gadā nodibināja tāda paša nosaukuma grupu Belgradā, bet pirmā Ļubļanas grupa – “Lilit” radās 1985. gadā. Kā liecina afiša, kas aicināja uz feministu grupas “Lilit” organizēto Lidijas Sklevickas lekciju 1986. gada 17. maijā ŠKUC galerijā Ļubļanā, viņa aktīvi darbojās Zagrebā, Ļubļanā un Belgradā. 1982. gada 7. janvārī tika uzņemtas divas fotogrāfijas (fotogrāfs: Dragans Savičs) forumā par sieviešu problēmām, kas notika Studentu kultūras centrā Belgradā. Belgradas laikrakstā “Omladinske novine” (Jaunatnes Ziņas) publicētajā rakstā ir teikts, ka Dienvidslāvijā nav nopietnu pētījumu par sieviešu stāvokli (jo zinātnisko rakstos šis jautājums tiek “apiets un nobīdīts malā”). Taču Lidija Sklevicka bija viena no nedaudzajām zinātniecēm, kas zinātniski un populāri (plašsaziņas līdzekļos) runāja par sieviešu stāvokli Dienvidslāvijā cilvēktiesību kontekstā, uzsverot, ka tās kopš 20. gs. piecdesmito gadu vidus Dienvidslāvijas sabiedrībā tiek atbīdītas otrajā plānā.
Lidija Sklevica septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmitajos gados bija viena no galvenajām personībām, kuras uzmanības centrā bija sieviešu problemātika, un kas uzsvēra pretrunu starp viņu ieguldījumu cīņās Otrā pasaules kara laikā, kā arī ievērojamo lomu pēckara periodā, un viņu atbīdīšanu otrajā plānā kopš piecdesmito gadu vidus. Lidijas Sklevickas feministisko darbu kolekcija Etnoloģijas un folkloras pētījumu institūtā Zagrebā liecina par Sklevickas profesionālo darbu un interesēm, kā arī par viņas saistību ar Dienvidslāvijas feministu vidi.
1974. gadā Horvātijas Sociālistiskās Republikas izglītības ministrs Stipe Šuvars īstenoja vidusskolu izglītības reformu, kas tās padarīja par arodskolām ar specializētu un ierobežotu arodapmācību. Bija paredzēts, ka šīs skolas sagatavos absolventus tūlītējam darbam, vēlams, rūpnīcās. 1977. gadā nosaukumu “ģimnāzija” aizliedza, un Klasiskā ģimnāzija Zagrebā, tāpat kā citas, tika pārdēvēta par Valodu apmācības centru. Pateicoties direktora Marijana Bručiča drosmei, klasisko mācību programmu saglabāja, nodrošinot vispārējas (universālas) humanitārās zināšanas ar uzsvaru uz klasiskajām valodām. Turklāt, kā liecina skolēna dienasgrāmata, šī skola bija viena no nedaudzajām, kas saglabāja latīņu un sengrieķu valodas apmācību četrus gadus, kā arī paralēli marksismam pasniedza filozofiju. Uz 4K klases skolēnu sakarā ar imatrikulāciju 1989. gadā izdotā samizdata vāka ir parodija par šo izņēmuma gadījumu, izmantojot komiksu par Asteriksu, kas tajā laikā bija ļoti populārs. Romiešu ērglis tur karogu ar uzrakstu “Skola un fabrika”, bet zem tā ir plāksne, uz kuras ir nevis latīņu saīsinājums SPQR, bet gan Dienvidslāvijas oficiālā nosaukuma saīsinājums, t.i. SFRY.
Trūcīgo atbalsta fonds (SZETA) bija ungāru demokrātiskās opozīcijas sākotnējās aktivitātes unikāla izpausme, kad ar kontrkultūras iniciatīvām mākslas un literatūras laukā, kā arī ar paaugstinātu sociālās atbildības izjūtu tika mēģināts palīdzēt tiem, kas cieta trūkumu. Šīs masu kustības, kuru daļēji bija iedvesmojusi poļu Solidaritāte, uzsācēja bija socioloģe Otīlija Šolta (Ottília Solt) kopā ar septiņiem līdzdibinātājiem. Vairums no viņiem jau gadiem ilgi bija iesaistīti plašos lauka pētījumos trūcīgo, strādnieku, romu vidū. Pētījumus vadīja Ištvāns Kemēņs (István Kemény) – modernās empīriskās socioloģijas sekotājs, kurš 1977. gadā bija spiests emigrēt uz Rietumiem. Tā laika sociālistiskajā sistēmā nabadzību, bezdarbu, bezpajumtniecību un etnisko diskrimināciju uzskatīja par tabu tematiem, tādēļ SZETA dibinātāji pat nemēģināja organizāciju legalizēt. Viņu drosmīgie publiskie aicinājumi un labdarības akcijas drīz vien sāka satraukt komunistiskās varas iestādes, un tās dažādos veidos centās pretdarboties. Partijas institūcijas, administrācija un policija pielietoja visus iespējamos līdzekļus, lai liktu šķēršļus SZETA neatkarīgajiem pasākumiem: labdarības koncertiem, izstādēm, izsolēm, prezentācijām u.c. Organizācijas samizdata publikācijas konfiscēja, redzamākajiem aktīvistiem uzlika naudas sodus, atlaida no darba vai arī aizliedza nodarboties ar pētniecību un publicēties. Neskatoties uz to, organizācijas lielais brīvprātīgo loks turpināja atbalstīt simtiem trūcīgo ģimeņu, nosūtot tām naudu un palīdzības pakas, nodrošinot ar bezmaksas tiesisko, medicīnisko un izglītības atbalstu, bet dažos gadījumos pat nopirka vai uzbūvēja lētas mājas, ja ziedojumi un sekmīga kampaņa vai izsole deva šādu iespēju. 1984. gadā SZETA pārtrauca darboties, lai gan tā oficiāli nepaziņoja par likvidāciju. Taču daudzi brīvprātīgie turpināja palīdzēt trūcīgajām ģimenēm. Pēc 1989.-1990. gada šo sociālo lomu uzņēmās vairākas jaunas līdzīgas ievirzes NVO, bet kādreizējie palīdzības darba organizētāji ieņēma vadošās pozīcijas kā pētniecībā, tā arī politikas veidošanā kā pārliecināti vienādu iespēju un sociālā taisnīguma aizstāvji. Tas atbilst SZETA dibinātājas Otīlijas Šoltas principiem. Vienā no saviem pēdējiem rakstiem viņa aicināja un pieprasīja ne mazāk kā: “Cienīt ikvienu!”
