Hardijs Lediņš (1955-2004) bija ikoniska Latvijas 20. gadsimta 70. un 80. gadu latviešu avangarda personība. Viņa radošā darbība sākās jau skolas gados, kad kopā ar klasesbiedru Juri Boiko (1954-2002) viņš radīja rokraksta žurnālus, kuru zīmējumus un tekstus bija ietekmējis dadaisms un absurds. Šie žurnāli piesaistīja VDK uzmanību, un tos gandrīz visus konfiscēja pēc kratīšanas Lediņa mājās. Tomēr Hardijam netika liegta iespēja iestāties 1973. gadā Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI), lai studētu arhitektūru. Jurim Boiko, kura vecāki bija politiski represētie, paveicās mazāk, jo sliktā raksturojuma dēļ viņš nevarēja iestāties augstskolā. Studējot institūtā, Hardijs sāka organizēt Studentu klubā, kas atradās Anglikāņu baznīcas telpās, diskotēkas-lektorijus. Diskotēkas pirmā daļa bija tematiska lekcija par arhitektūru vai laikmetīgo mūziku, bet otrajā daļā klausījās ierakstus platēs un dejoja. Diskotēkas bija ārkārtīgi populāras, biļetes uz tām izpirka 15 minūšu laikā. Lediņa lekcijas bija kā par populāro mūziku un roku, tā arī par laikmetīgo “nopietno” mūziku – Jauno Vīnes skolu, Paula Hindemita, Čārlza Aivza, Džona Keidža un citu komponistu darbiem. Diskotēkas-lektoriji tika pārtraukti 1977. gadā, kad pēc Mūsdienu mūzikas dekādes, kuras organizēšanā piedalījās arī Lediņš, no darba atlaida Studentu kluba direktori un māksliniecisko vadītāju. Kādu laiku Lediņš turpināja uzstāties ar diskotēkām Jūrmalā un mazpilsētās. Vienlaikus viņš bija noorganizējis, un kopā ar Juri Boiko un arhitektu Imantu Žodžiku darbojās mājas ierakstu studijā Seque, kurā ierakstīja pašu sacerētu eksperimentālo mūziku, kuru bija iedvesmojis ārtroks un avangarda mūzika. 1981. gadā kopā ar mākslinieku Leonardu Laganovski un dažiem citiem draugiem Hardijs Lediņš uzsāka jaunu projektu – diskotēku “Kosmoss” Celtnieku kultūras namā (tag. Pestīšanas armijas ēka Bruņinieku ielā). Diskotēkā pārsvarā spēlēja Rietumu “jaunā viļņa” mūziku, kā arī latviešu alternatīvo mūziku. Tieši šeit pirmos hītus, kas balstījās uz Lediņa un Boiko tekstiem, izpildīja grupa “Dzeltenie pastnieki” (grupas nosaukums radās no Lediņa “Dziesmas par dzelteno viltus pastnieku”. Diskotēkā “Kosmoss" parādījās arī jauni elementi – vizuālie efekti un multimediju eksperimenti. Diskotēku “Kosmoss” 1983. gadā aizliedza “ideoloģiski un morāli kaitīgā rakstura” dēļ.
Kā arhitekts Hardijs Lediņš interesējās pirmām kārtām par arhitektūras filozofiskajiem aspektiem to postmodernistiskajās izpausmēs (Roberta Venturi un Čārlza Dženka idejas) – dzīves vide, dzīvojamās un urbānās vides uztvere. No arhitektūras pasmeltās idejas tika integrētas Hardija Lediņa mākslinieciskajos projektos – akcijās, performancēs un videomateriālos, kas tika īstenoti grupā NSRD (Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca). Par grupas sākumu tiek uzskatīts 1982. gads, kad tā izveidojās kā mūzikas grupa, jo Lediņam un Boiko pievienojās mūziķe Inguna Černova. Taču vēlāk viņi šo nosaukumu attiecināja uz visām grupas aktivitātēm, kas iekļāva arī akcijas, performances, video un multimediālo mākslu. Dažu akciju rezultāti fotogrāfijās tika demonstrēti jauno arhitektu un scenogrāfu izstādēs, kā arī 1984. gadā izstādē "Vide. Daba. Cilvēks" - līdz tam plašākajā izstādē, kas sabiedrību iepazīstināja ar latviešu laikmetīgo mākslu. Tomēr pārsvarā NSRD darbība notika ārpus oficiālām struktūrām, un tas bija ne tikai tādēļ, ka avangarda mākslu neatzina oficiālās institūcijas, bet tā bija arī apzināta pozīcija, konceptuāla izvēle. Piemēram, gājienus uz Bolderāju (1980-1987) Hardijs Lediņš uzskatīja par privātu meditatīvu praksi.
Līdz ar perestroiku, NSRD guva iespēju demonstrēt savu mākslu publiski, presē parādījās daudzas publikācijas par grupu, intervijas ar Lediņu un Boiko, NSRD piedalījās izstādēs. Piedaloties izstādē “Rīga – latviešu avangards” Rietumberlīnē, Ķīlē un Brēmenē, 1988. – 1989. gadā, NSRD ieguva starptautisku atpazīstamību. Tas bija NSRD darbības kulminācijas punkts, bet arī grupas beigas. Kopš 1989. gada grupas kodols – Lediņš un Boiko sāka darboties katrs atsevišķi. Lediņš izveidoja “Aptuvenās mākslas aģentūru” ar mērķi īstenot dažādas praktiskas darbības mākslas jomā. Tomēr integrācija starptautiskajā mākslas vidē izrādījās sarežģīta un vairākus gadus Hardijs Lediņš izjuta radošu krīzi. 90. gados viņš pievērsās eksperimentiem elektroniskās mūzikas jomā. Viens no viņa pēdējiem lielajiem projektiem bija kopā ar Kasparu Rolšteinu sarakstītā opera “Rolstein on the Beach”(alūzija uz Filipa Glāsa un Roberta Vilsona operu “Einstein on the Beach") 1997. gadā.
