1958. gada martā 55 pazīstami zinātnieki, literāti, sabiedriski darbinieki parakstīja petīciju pret institūta "Hidroenergoprojekt" izstrādāto Pļaviņu HES celtniecības plānu, kas paredzēja appludināt Daugavas senlejas visskaistāko daļu no Aiviekstes grīvas līdz Koknesei, kurā atradās daudzi dabas un vēstures pieminekļi, kas bija nozīmīga latviešu nācijas veidošanās mīta sastāvdaļa. Tieši šajā Daugavas senlejas daļā bija dzimis un audzis Andreja Punpura eposa "Lāčplēsis" (1888) titulvaronis un risinājās daudzi eposa notikumi. Petīciju bija parakstījuši redzami kultūras darbinieki, piemēram, dzejniece Mirdza Ķempe (1907-1974), skulptors Teodors Zaļkalns (1876-1972), Maskavas marionešu valdības galva 1940. gadā prof. Augusts Kirhenšteins (1872-1963) un citi. Petīciju tās organizatori nodeva žurnālistei Verai Kacenai (1912-1999), ar kuras starpniecību to izdevās iesniegt personīgi Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim (1904-1966) (Kacenas vīrs Voldemārs Kalpiņš (1916-1995) bija V. Lāča svainis un pats par sevi ietekmīga persona republikas vadībā - 1958. gadā viņš bija kultūras ministra vietnieks un "Literatūra un Māksla" redaktors, tajā pašā gadā viņš tika iecelts par kultūras ministru). Petīcijas autori neiestājās pret Plaviņu HES celtniecību principā, viņi atzina nepieciešamību palielināt enerģijas ražošanu, taču viņi uzstāja, ka ir nepieciešams ņemt vērā citu ekonomikas nozaru (piemēram, zvejniecības) intereses, kā arī aizsargāt dabas un vēstures pieminekļus, izvirzot alternatīvu "Hidroenergoprojekta" izstrādātajam plānam - derivācijas jeb t.s. Lāčplēša HES. Pēc petīcijas iesniegšanas žurnāliste Vera Kacena nedēļas laikrakstā "Literatūra un Māksla" publicēja rakstu, kurā, neatsaucoties uz petīciju, izklāstīja tajā minētos argumentus pret HES celtniecību institūta "Hidroenergoprojekts" paredzētajā veidā. Raksts izraisīja lielu sabiedrības interesi, un faktiski pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara beigām Latvijā veidojās masu protesta izpausmes. Sākās parakstu vākšana kolektīvām protesta vēstulēm, pēc dažām aplēsēm varēja būt savākti jau vairāki tūkstoši parakstu, kad Valsts Drošības komitejai izdevās pārtraukt šādas darbības. Ministru Padome 1958. gada aprīlī sarīkoja sanāksmi, kurā piedalījās visu tā realizācijā iesaistīto organizāciju pārstāvji, kā arī petīcijas autoru pārstāvji. Šī sanāksme bija bezprecendenta gadījums Latvijā un, kā norāda Mārtiņš Mintaurs, iespējams, visā Padomju Savienībā, jo nekad agrāk sabiedrības pārstāvji nebija pieaicināti šādu projektu apspriešanā. . Pēc tās sākās publiska diskusija presē starp projekta aizstāvjiem un pretiniekiem. Rezultātā Ministru Padome 1958. gada jūnijā pieņēma lēmumu lūgt projekta autorus pazemināt Pļaviņu HES ūdenskrātuves augstāko līmeni, kas gan nebūtu novērsis paredzēto dabas un vēstures pieminekļu appludināšanu. Tika izvirzītas arī citas alternatīvas versijas, piemēram, ar gāzi darbināmas termoelektrostacijas celtniecība. Jāatzīmē, ka Latvijas PSR vadībā nebija vienotības jautājumā par Pļaviņu HES celtniecības lietderību. Lai gan 1958.-1959. gadā nacionālkomunistu ietekme augstākajā republikas vadībā bija vislielākā, arī viņu viedokļi dalījās. Tikai V. Kalpiņš un, iespējams, Pauls Dzērve (1918-1961) konsekventi iestājās pret "Hidroenergoprojekta" plānu, citi vai nu atsaucās uz tīri tehnokrātiskiem argumentiem, vai arī vispār neiesaistījās diskusijā. 1959. gada jūlijā liberālāk orientētie komunisti Latvijas PSR vadībā cieta sakāvi LKP CK plēnumā un pakāpeniski atstumti no varas. Viņu oponenti protestus pret Daugavas ielejas appludināšanu pasniedza kā "buržuāziskā nacionālisma" izpausmi, un jebkādas tālākas diskusijas par Pļaviņu HES celtniecību kļuva neiespējamas. Pļaviņu HES celtniecība sākās 1961. gadā un tika pabeigta 1966. gadā. Tās ūdenskrātuvi uzbūvēja atbilstoši sākotnējam plānam, kas bija visnesaudzīgākais pret dabas un vēstures pieminekļiem. Pirms teritorijas appludināšanas notika sava veida masu svētceļojumi uz appludināmajiem objektiem (Koknesi, Staburagu). 1966.-1974. gadā uzbūvēja nākamo hidroelektrostaciju - Rīgas HES, tās ūdenskrātuve tāpat appludināja daudzus dabas un vēstures pieminekļus. Kopumā Pļaviņu HES gadījums bija ārkārtīgi traumatisks latviešu nacionālajai pašapziņai. Tas parādīja sabiedrības bezspēcību Maskavas un vietējo varasvīru tehnokrātisko argumentu priekšā. 1986. gadā sākās masu kampaņa pret Daugavpils HES celtniecību, kas kļuva par pirmo soli cīņā par nacionālās neatkarības atjaunošanu, un tās masveidību lielā mērā noteica Pļaviņu HES celtniecības radītā trauma.
Avoti: Mārtiņš Mintaurs (2013). "Ieskats Pļaviņu hidroelektrostacijas tapšanas vēsturē". Grām.: Jānis Ivars Padedzis, Mārtiņš Mintaurs (sastādītāji), Atmiņu Daugava. Biedrība "Koknesei", 50.-106.lpp.;
Intervija ar Daini Īvānu, 18.08.2017.
