1979. gadā Daugavas muzejs (tolaik Doles vēstures muzejs) nolēma organizēt Daugavas svētkus. Pasākums noritēja ļoti sekmīgi, pateicoties daudzu radošu un kompetentu cilvēku iesaistei. Pēc pasākuma muzeja direktore par to saņēma rājienu, galvenokārt tādēļ, ka tas bija apolitisks, respektīvi, neslavināja padomju varu. Kolekcijas artefakti parāda pasākuma norisi un tā politiskās sekas. Muzeju izveidoja 20. gs. 70. gados, lai saglabātu Daugavas ielejas un Doles salas arheoloģisko un kultūras mantojumu no teriorijām, kas tika appludinātas pēc Rīgas HES uzbūvēšanas, un tas atrodas bijušajā Doles muižā.
Artefaktu kolekcija par Pirmajiem Daugavas svētkiem atspoguļo svētku organizāciju, norisi un atskaņas. Pirmos Daugavas svētkus 1979. gada 5. augustā organizēja Doles vēstures muzejs (tagad - Daugavas muzejs). Tajā laikā muzejs administratīvi bija pakļauts Turaidas muzejrezervātam, bet metodiskā ziņā Rīgas rajona izpildkomitejas kultūras nodaļai. No varas iestāžu viedokļa samērā necilais statuss deva muzeja darbiniekiem zināmu rīcības brīvību, kas būtu daudz grūtāk lielākos muzejos. 1979. gadā muzeja līdzstrādniece Lilita Vanaga apkopoja materiālus par Daugavu latviešu foklorā un muzejā radās domā, ka tos vajadzētu prezentēt plašākai sabiedrībai Daugavas svētkos. Muzeja direktore Daina Lasmane lūdza dzejniekam Knutam Skujeniekam, kas dzīvoja Salaspilī, uzrakstīt svētku scenāriju. Daugavas svētku sagatavošanā tika iesaistīts jaunais un dinamiskais masu pasākumu režisors Uģis Brikmanis. Par mākslinieku tika pieaicināts gleznotājs Juris Toropins. Starp pasākuma konsultantiem bija muzikologs Vilis Bendorfs, kurš ieteica uzaicināt piedalīties folkloras draugu kopu "Skandinieki". Pasākumā iesaistīto kultūras personību loks neaprobežojās tikai ar nosauktajiem cilvēkiem. Būtiskākais bija tas, ka tās visas bija radošas personības, bet pārsvarā tās nepiederēja Padomju Latvijas kultūras elitei. Pirmajos Daugavas svētkos, kas noritēja ārkārtīgi veiksmīgi, neizskanēja nekāds politisks vēstījums, taču pēc svētkiem muzeja direktorei D. Lasmanei nācās sniegt paskaidrojumus Kultūras ministrijā un Latvijas Kompartijas Rīgas rajona komitejā, kādēļ pasākums neesot bijis saskaņots ar ministriju, kas muzejam nezmaz nebija jādara. Varas iestāžu patiesās neapmierinātības iemesli tā arī netika atklāti un nekādas konkrētas apsūdzības par svētku saturu un norisi tā arī netika izteiktas. D. Lasmanei izteica rājiemu, kas bija samērā "maigs" sods, lai gan arī tas bija nepamatots, jo viņa nebija pārkāpusi noteikumus un savas kompetences robežas. Acīmredzot galvenais neapmierinātības iemesls bija tas, ka svētku organizēšanā bija iesaistīti cilvēki, kas varas iestāžu skatījumā nebija uzticami, piemēram, scenārija autors K. Skujenieks, bijušais politiskais ieslodzītais, kas 1962.-1969. gadā bija ieslodzījumā Mordovijā. Otrs iemesls varēja būt Latvijas PSR varas iestāžu ārkārtīgi aizdomīgā attieksme pret folkloru un it sevišķi pret "autentiskās" folkloras kopējiem, pie kuriem bija pieskaitāmi "Skandinieki". Svarīgs apstāklis varēja būt arī tieši tas, ka svētki bija izteikti nepolitiski, nebija mēģināts kaut kādā veidā "sovjetizēt" svētku repertuāru. Nepolitiskums tika uztverts kā slēpti pretpadomiska nostāja. Tāpat arī neapmierinātību varēja izsaukt tas apstāklis, ka pēc Kultūras sakaru komitejas ierosinājuma svētkos piedalījās latviešuu trimdas jauniešu vasaras skolas dalībnieki, un svētku nepadomju raksturs, kas patika viņiem, pilnīgi iespējams, satrauca viņu uzraudzītājus no VDK. Nākošie Daugavas svētki tika organizēti ciešā varas iestāžu uzraudzībā. Lai gan pamatā galvenie organizatori bija tie paši, kas Pirmajos Daugavas svētkos (izņemot K. Skujenieku), D. Lasmane tos raksturoja kā "izgāšanos", jo izmaiņas repertuārā un scenārijā, kas svētkus vairāk pietuvināja Padomju Latvijas masu pasākumu standartiem, būtiski mainīja kopējo atmosfēru. Tomēr Daugavas svētku tradīcija turpinājās un Trešās Atmodas laikā tieši tie bija viens no pirmajiem masu pasākumiem, kurā publiski tika lietots nacionālais karogs un dziedāta Latvijas himna. Daugavas svētku ideju vēlāk pārņēma vairākas Daugavas krastos esošās pašvaldības.
Satura apraksts
Artefakti par Pirmajiem Daugavas svētkiem sastāv no fotogrāfijām un diapozitīviem, kas atspoguļo pasākuma noskaņu un gaitu. Svarīgs dokuments ir arī muzeja direktores Dainas Lasmanes paskaidrojuma vēstule Latvijas PSR Kultūras ministrijas ierēdnei, lai gan tā tikai daļēji atspoguļo varas iestāžu dusmas, kas brāzās pār direktores galvu. Šie artefakti, no vienas puses, atspoguļo šauro robežu starp atļauto un neatļauto Padomju Latvijā, bet, no otras puses, tie parāda radošo personību centienus pārkāpt noteiktos ierobežojumus.
Saturs
fotogrāfijas: 10-99
lietišķās mākslas priekšmeti (tautas māksla, dekoratīvā māksla utt.): 0-9
