Kolekcija sastāv no artefaktiem, kurus Latvijas okupācijas muzejam 2006. g. dāvināja Paulis Kļaviņš un vairākkārt kopš 1994. g., Ģederts Melngailis. Paulis Kļaviņš (1928-2016) bija Latvijā dzimis reliģisks un politisks aktīvists, kas dzīvoja Vācijas Federatīvajā Republikā. Viņš studēja teoloģiju Bonnas universitātē un pēc tam aktīvi darbojās Vasarsvētku (piecdesmitnieku, pentakostu) draudzēs. 1968. g. P. Kļaviņš un viņa sieva Zeltīte izlasīja Rumānijas komunistiskā režīma represētā mācītāja Riharda Vumbranda (Richard Wurmbrand) grāmatu Tortured for Christ, un tā atstāja uz viņiem ārkārtīgi dziļu iespaidu. 1969. gadā P. Kļaviņš iepazinās ar R. Vumbrandu, un 1970. g. viņi abi ar sievu sāka darboties kristīgajā cilvēktiesību aizstāvju organizācijā Palīdzības akcija martīru baznīcai (Hilfsaktion Märtyer-Kirche - HMK), kura bija daļa no R. Vumbranda dibinātās Internacionālās kristīgās misijas uz komunistu zemēm. P. Kļaviņš strādāja HMK radio stacijā, kura sadarbībā ar Zviedrijas Vasarsvētku draudžu IBRA-Radio raidīja programmas deviņās valodās. P. Kļaviņš gatavoja programmu “Klusuma balss”, kuru raidīja latviski reizi nedēļā. Radio viņš strādāja līdz 1992. g., kad atgriezās Latvijā.
Paralēli darbam HMK, viņš nodibināja organizāciju “Gaismas akcija”, tā bija oficiāli reģistrēta ASV 1977. g., bet Rietumvācijā 1978. g. Kopumā tai bija tie paši mērķi kā HKM un lielā mērā tā darbojās ar šīs organizācijas finansiālu atbalstu, taču tā bija specifiski vērsta uz Latviju. Organizācijas galvenie uzdevumi bija: 1) apgādāt kristiešus Latvijā ar reliģisko literatūru un informāciju par reliģisko dzīvi Rietumos; 2) informēt Rietumu sabiedrību par reliģijas vajāšanā, represijām pret reliģiskiem un politiskiem disidentiem, kā arī par apstākļiem Padomju Latvijā kopumā; 3) organizēt protesta akcijas Rietumvalstīs pret disidentu vajāšanu PSRS, bet it sevišķi Baltijas valstīs. “Gaismas akcijā” varēja piedalīties piecos veidos: 1) kā kurjeriem vest naudu, literatūru (nokopētu foto filmiņās), zāles politieslodzītajiem un tml. braucot tūrisma ceļojumos uz Latviju; 2) kā sociāliem aktīvistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem; 3) piedalīties demonstrācijās un citās ielu akcijās; 4) rakstīt vēstules disidentiem un politiskajiem ieslodzītajiem Latvijā, kā arī protesta vēstules padomju varas iestādēm; 5) sniedzot regulārus vai neregulārus ziedojumus organizācijai.
Uzdevumu atrast cilvēkus, kuriem Latvijā varētu uzticēties, pašām to neapzinoties, atviegloja padomju varas iestādes. 1969. g. Valsts Drošības komitejas (VDK) uzraudzībā strādājošā Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs uzaicināja P. Kļaviņu kā labi pazīstamu latviešu emigrācijas aktīvistu apciemot Latviju. Viens no Komitejas mērķiem bija demonstrēt trimdas latviešiem, ka reliģiskā dzīve Latvijā plaukst. Otrs uzdevums bija mazināt emigrācijas latviešu naidīgumu pret padomju varu, kā arī sašķelt viņus, jo lielāko trimdas organizāciju oficiālā politika bija izvairīties no jebkādiem kontaktiem ar Padomju Latviju. Apzinoties iespējamo reakciju, P. Kļaviņš uzskatīja, ka šo izdevību vajag izmantot, lai iegūtu priekšstatu par to, kas notiek Latvijā un apzinātu ticīgo vajadzības. 1969. g. Paulis un Zeltīte Kļaviņi pēc padomju varas iestāžu ielūguma apciemoja Latviju un nodibināja kontaktus ar baptistiem un adventistiem, tajā skaitā ar Brūveru ģimeni, kura jau bija iesaistīta pretpadomju darbībā. Padomju varas iestādes bija vīlušās, jo P. Kļaviņš gan apciemojuma laikā Latvijā, gan arī pēc atgriešanās Rietumvācijā turpināja kritizēt reliģijas politiku Padomju Savienībā. Tādēļ turpmāk viņam tika liegta vīza Rīgas apciemojumiem, bet šāda iespēja bija viņa sievai un bērniem, kas turpināja uzturēt kontaktus ar reliģiskajiem disidentiem dzimtenē.
Kurjera misija no visām “Gaismas akcijas” dalības iespējām bija visbīstamākā, jo visus ārzemju tūristus novēroja VDK, tādēļ nebija daudz cilvēku, kas bija gatavi uzņemties risku. Tomēr ar laiku izveidojās uzticamu un apņēmīgu cilvēku tīkls. Būtisku palīdzību sniedza arī akcijas atbalstītāji Somijā un Igaunijā.
“Gaismas akcija”, iespējams, bija vissekmīgākais mēģinājums atbalstīt cilvēktiesību aizstāvību Latvijā no Rietumiem. Tomēr jāņem vērā, ka attieksme pret šo akciju Latvijas reliģiskajās aprindās bija visai atšķirīga. Daudzi uzskatīja, ka tā tikai nevajadzīgi piesaistīs VDK uzmanību ticīgajiem un izraisīs jaunas represijas. Patiešām, 1983.g. janvārī Latvijā arestēja vairākus akcijā iesaistītos cilvēkus, kratīšanas un nopratināšanas “Stūra mājā” skāra vēl plašāku cilvēku loku. Lai gan dalība “Gaismas akcijā” netika vienmēr izvirzīta kā galvenā apsūdzība, tika notiesāti vairāki tās dalībnieki: Lidija Doroņina-Lasmane, Jānis Rožkalns, Ģederts Melngailis. Ģedertam Melngailim piesprieda piespiedu ārstēšanu psihiatriskajā slimnīcā, kas bija viena no nežēlīgākajām šāda veida iestādēm – PSRS Iekšlietu ministrijas speciālā slimnīca Blagoveščenskā. 1987.g. perestroikas laikā visus notiesātos atbrīvoja.
