Broņislava Martuževa (1924-2012) un viņas ğimene sāka atbalstīt Latvijas Nacionālo partizānu apvienības (LNPA) partizānus 1945. gada oktobrī. 1946. gada septembrī Valsts drošības ministrijas darbinieki bija ieradušies Broņislavu arestēt, bet viņa nebija mājās. Oktobrī viņa sāka slēpties bunkurā, kuru zem mājas grīdas izbūvēja brālis Ciprijans. Slēptuvē Broņislava turpināja rakstīt dzejoļus, bet 1950. gadā iesaistījās nelegālā žurnāla "Dzimtene" izdošanā. Žurnāla redaktors bija partizāns Vilis Toms (1925-1951), bet Broņislava piedalījās sagatavošanā, publicēja savus dzejoļus un pārrakstīja ar roku žurnālu vairākās kopijās, jo nebija pieejami citi pavairošanas līdzekļi. Pavisam izdeva 11 žurnāla numurus. 1951. g. februārī Broņislavu un V. Tomu apcietināja. V. Tomam piesprieda nāvessodu, bet B. Martuževai - 25 gadus ieslodzījumā. Tādu pašu sodu par slēpšanu saņēma māsa Magdalēna un brālis Ciprijans. Mātei Helēnai piesprieda 10 gadus. Ieslodzījuma laiku Broņislava izcieta Ozerlaga nometnēs Taišetā, Krasnojarskas apgabalā. 1954. gadā no ieslodzījuma atbrīvoja Broņislavas māti un māsu, bet viņu pašu un brāli - 1956. gadā. Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma B. Martuževa turpināja uzturēt kontaktus ar ieslodzījuma biedrenēm, un viņu vidū bija daudzas pazīstamas latviešu kultūras personības (tulkotāja Milda Grīnfelde, tulkotāja Maija Silmale, dzejniece Elza Stērste u.c.), kas atspoguļojās plašajā sarakstē. Mēğinājumi publicēt dzejoļus bija neveiksmīgi, daļēji politisku iemeslu dēļ, tādēļ 1981. un 1987. gadā B. Martuževa izdeva dzejoļu krājumus ar savas radinieces dzejnieces Evas Mārtužas vārdu. Līdz ar Trešās Atmodas sākumu par B. Martuževu uzzināja plašāka sabiedrība, tika atzīts viņas ieguldījums nacionālās pretošanās kustībā, viņas bezkompromisa nostāja pret padomju varu, tika publicēta viņas dzeja. Rūpīgi krātais un saglabātais arhīvs satur svarīgas liecības par kultūras pretestību. B. Martuževa to labi apzinājās un 1990. gadu vidū pakāpeniski sāka nodot personīgā arhīva materiālus Rakstniecības un mūzikas muzejam.