Latvijas padomju rakstnieku savienību nodibināja 1940. gadā, balstoties uz PSRS Rakstnieku savienības statūtiem un kā tai pakļautu organizāciju. 1940. gada 26. oktobrī pirmie 13 RS locekļi parakstīja deklarāciju par dibināšanu. Sākumā organizāciju sauca par Latvijas PSR Rakstnieku savienību, bet drīz vien tika pieņemts oficiālais nosaukums Latvijas Padomju rakstnieku savienība, kas bija spēkā līdz 1940. gadam. Organizācijas pirmā konference sanāca 1940. gada 14. jūnijā (pēc nakts, kad notika masveida deportācija) un ilga trīs dienas. Sākoties PSRS-Vācijas karam, organizācijas vadība evakuējās uz Krieviju. 1944. gadā RS darbību atjaunoja, un tās vadību līdz pat 1965. gadam veidoja cilvēki, kas kara laikā bija atradušies padomju aizmugurē, vai arī karojuši Sarkanās armijas rindās. RS bija būtiska loma Latvijas sovjetizācijā un sociālistiskā reālisma metodes uzspiešanā latviešu literatūrai. Salīdzinot ar citām radošajām organizācijām, RS bija samērā liels kompartijas biedru īpatsvars (39 no 108 RS biedriem 1958. g.). Piecdesmito gadu vidū ierobežotā PSRS liberalizācija un emancipācijas procesi Eiropas komunistiskajās valstīs atspoguļojās arī RS, un tas bija redzams arī 4. RS kongresā 1958. gadā, taču vecākā paaudze saglabāja vadības grožus savās rokās un vēl vairākus gadus diezgan sekmīgi bremzēja liberālisma vilni. Tomēr situācija sāka mainīties, jo piecdesmito gadu otrajā pusē un 60. gados latviešu literatūrā intensīvi ienāca jaunu talantīgu rakstnieku paaudze (dzejnieki  Ojārs Vācietis, Vizma Belševica, Imants Ziedonis, Māris Čaklais, Imants Auziņš, prozisti Regīna Ezera, Zigmunds Skujiņš, dramaturgs Gunārs Priede u.c.). 1965. gada decembrī RS 5. kongresā jaunā paaudze dominēja diskusijās, kas bija brīvākas kā jebkad pirms tam un vēlāk līdz pat pārbūvei. RS valdes vēlēšanās izbalsoja piecus odiozākos valdes locekļus, kas tika uzskatīti par vislojālākajiem padomju varai. Mainījās RS vadība un tajā nostiprinājās jaunās paaudzes literāti. RS veidojās par organizāciju, kas spēja efektīvāk aizstāvēt savu biedru korporatīvās intereses un radošo brīvību, kā arī dažos gadījumos nobremzēt vai mīkstināt varas iestāžu uzbrukumus atsevišķiem rakstniekiem. Sākoties pārbūvei, RS kļuva par legālas politiskas un kultūras opozīcijas priekšposteni. Sadarbībā ar citām t.s. radošajām savienībām RS organizēja radošo savienību plēnumu 1988. gada 1.-2. jūnijā, kurā no oficiālās tribīnes pirmo reizi Latvijas PSR vadībai nācās uzklausīt sabiedrības neapmierinātību ar nacionālo attiecību, ekonomikas un vides problēmu stāvokli Latvijā. Šajā plēnumā arī tika pateikts, ka 1940. gadā Latvija nav brīvprātīgi pievienojusies Padomju Savienībai, bet gan tikusi okupēta. 1988. gada vasarā un rudenī RS aktīvi veidoja Latvijas Tautas Fronti, kas kļuva par vadošo politisko spēku cīņā par valstiskās neatkarības atjaunošanu. 1990. gadā 10. RS kongresā pieņemts jauns nosaukums - Latvijas Rakstnieku savienība.