Akciju sēriju "Gājiens uz Bolderāju" no 1980 līdz 1987. gadam katru gadu īstenoja Hardijs Lediņš un Juris Boiko. Katru gadu akcija notika citā mēnesī. Akcijas garums bija septiņi kilometri no Lediņa mājām Imantā līdz Bolderājai, gar dzelzceļa līniju. Katram gājienam tika izdomāti savi noteikumi un rituāli, un gājienus fiksēja fotogrāfijās, akvareļos, gleznās, zīmējumos, skaņu un video ierakstos. Gājieni uz Bolderāju bija personīgs pasākums, tajā nepiedalījās plašāks cilvēku loks, izņemot tuvākos draugus Imantu Žodžiku un Ingunu Černovu, kas piedalījās dažos gājienos. Vienīgi 1987. gada gājienā iesaistījās plašāks draugu loks. Gājienos uz Bolderāju "atklājās intereses, kas bija aktuālas arī citos NSRD darbos - dabas un laika procesi, perifērais, subjektīvu sajūtu nozīme"(Ieva Astahovska, Māra Žeikare (2016), 137. lpp.). 1988. gadā fotogrāfijas un video dokumentācija no visiem septiņiem gājieniem tika parādīta izstādē Berlīnē "Rīga - Latviešu Avangards". Mākslas kuratore Barbara Štāka novērtēja gājienus kā latviešu mākslas fenomenu, taču Hardijs Lediņš uzskatīja, ka "tas nebija domāts ne kā māksla, ne kā fenomens". (Māra Žeikare (29.06.2015). Bolderājas stils mākslā. Satori - www.satori.lv/article/bolderajas-stils-maksla). 2002. gadā NSRD dibināšanas 20. gadadienā Hardijs Lediņš un viņa draugi atkal noorganizēja gājienu uz Bolderāju. Kopš 2007. gada daži draugi ir atsākuši organizēt gājienus uz Bolderāju Hardija Lediņa un Jura Boiko piemiņai.