1990. gada 30. maijā, tikai dažus mēnešus pēc Čaušesku tirānijas gāšanas izmisīgās ielu cīņās, spēcīga zemestrīce deva triecienu Vrančas un Kovasnas apgabaliem Rumānijas centrālajā daļā. Viens no zaudējumiem bija piecdesmit smagi bojātas senas baznīcu ēkas, (daudzas būvētas pirms 1300. gada) Kovasnā (ungāru val. Hāromsēka) Transilvānijas austrumu daļā, kur ungāri ir 80 % iedzīvotāju. Humānās palīdzības organizācijas ETE-Trancar aktīvisti un Nacionālās Vēstures pieminekļu aizsardzības pārvaldes arhitekti izveidoja brīvprātīgo grupu. Viņi veica visaptverošu bojāto baznīcu izpēti, lai informētu plašāku publiku un iegūtu atjaunošanai nepieciešamo atbalstu. Tika uzsākta starptautiska palīdzības kampaņa, un publicēta detalizēta postījumu dokumentācija ar nosaukumu “Pro Domo Dei”. Tās redaktors bija Budapeštā dzīvojošais vēstures pieminekļu arhitekts Ištvāns Varga sadarbībā ar citiem ungāru līdzautoriem un speciālistiem: Jānošu Ģurko, Jožefu Šebešķēnu, Bēlu Novē, Lāslo Naģu un citiem. Ilustrētajā ziņojumā bija ietverti daudzu objektu apraksti, saraksti, kartes un postījumu foto dokumentācija, kā arī kopsavilkumi angļu un franču valodā.
Palīdzības kampaņas mērķi un gars bija lielā mērā tādi paši kā tie, kas bija samizdata periodiskajam izdevumam “Aizliegtās zonas dienasgrāmatas – Transilvānijas pārraugs” (Határ/idő/napló: Erdélyi Figyelő), ETE-Transcar, S.O.S. Transilvānija un Bālinta Homoroda (Bēlas Novē) “Cerībām un šaubām” - palīdzēt cilvēkiem, kas cieta trūkumu, kā arī saglabāt tradicionālās kultūras vērtības. Šo dziļi humāno un demokrātisko garu atspoguļo priekšvārds “Pro Domo Dei”:
“No reliģisko un etnisko grupu viedokļa “Pro Domo Dei” ir neitrāls projekts. TRANSCAR palīdzības organizācija smagajā situācijā palīdzēs kā ungāru katoļu un protestantu draudzēm, tā arī pareizticīgo rumāņu draudzēm Kovasnas apgabalā (Hāromsēkā). […] “Pro Domo Dei” projekts tika organizēts, pirmām kārtām pieminekļu aizsardzībai. Savā atbalstā mēs fokusējamies galvenokārt uz vēsturisko vērtību; starp stipri bojātajām baznīcām šajā apgabalā ir dažas, kas ir vairāk nekā 700 gadus vecas. […] Papildus finansiālajai palīdzībai ir svarīgi, lai šis Eiropas reģions, kas ir tik smagi cietis, pēc komunisma krišanas saņemtu starptautiskās sabiedrības morālu atbalstu un gatavību palīdzēt.”