Astoņdesmito gadu sākumā ungāru mūzikas telpā parādījās grupas, kuras ignorēja tā saucamā “popbiznesa” status quo. Tās pārstāvēja masu “Jauno vilni”, kas nozīmēja atgriešanos pie vienkāršiem mūzikas avotiem un pievēršanos poētiski augstvērtīgu dziesmu tekstu sacerēšanai. Šīs grupas drīz vien kļuva populāras pilsētu jaunatnes vidū, taču tā laika monopolizētie izrādīšanas kanāli tās stratēģiski marginalizēja.
Šajā atmosfērā par sava veida pārsteigumu izrādījās tas, ka vienai no šīm grupām – Bizottság (Komiteja) 1983. gadā izdevās izdot albumu. Šis stāsts kļuva par izplatītu anekdotisku pastāstu. Tā kā grupa bija ļoti populāra, kāds radio reportieris pajautāja vienam no valsts skaņu ierakstu kompānijas lēmumu pieņēmējiem, vai viņi gribētu izdot kādas “Jaunā viļņa” grupas ierakstus. Viņš, lai atkratītos, atbildēja, ka viņi jau ir runājuši šajā lietā ar Vahornu no Bizottság. Tas nebija taisnība, bet Vahorns to nejauši izdzirdēja pa radio un ieradās pie lēmumu pieņēmēja.
Pēc kāda laika viņiem izdevās vienoties par koncertalbuma izdošanu, bet ar noteikumu, ka grupa mainīs nosaukumu (no Bizottság uz A. E. Bizottság – atsaucoties uz Albertu Einšteinu). Albums bija populārs, to izpirka dažās dienās. Taču notika manipulēšana ar skaitļiem. To izlaida tikai 14 000 eksemplāros, tādēļ varas pārstāvji vēlāk varēja apgalvot, ka ir pārdots neliels skaits eksemplāru, ka tas nav bijis pietiekami populārs, un ka tas pārstāv tikai nišas tipa mūziku (jo panākumu “zelta standarts” tolaik bija 100 000 pārdotās kopijas).
Albumu raksturo vairākas iezīmes, kas padarīja Bizottság (Komiteju) īpašu: sirreālie dziesmu teksti atbilda laika garam, jo daudzos gadījumos vārdus nelietoja to publiskajā diskursā lietotajās nozīmēs (lai gan teksti arī šodien skan poētiski); jocīgie, improvizētie dialogi starp dziesmām; īpašā skaņa (piemēram, viņu sievietes – bundzinieces piekoptās izteiktās pauzes, īpašais ģitārista spēlēto frāžu atkārtojums, VDR ražoto ērģeļu asā skaņa u.c.); vērā ņemamais redaktora darbs (jāatzīmē, ka dziesmu “Bestia” (Bestija) izmainīja cenzori: vārdu “aplenkums” padarīja nedzirdamu ar skaņu efektu palīdzību).
Kopumā tas bija iespaidīgs debijas albums un, neskatoties uz ierobežoto eksemplāru skaitu (pēc gada tika izlaisti vēl 10 000 eksemplāru, bet pēc divpadsmit gadiem albumu izdeva kompaktdiskā), līdz šai dienai tas regulāri tiek iekļauts ievērojamāko ungāru visu laiku mūzikas ierakstu sarakstos.
