Daugavas (tolaik Doles vēstures) muzejs tika dibināts ar mērķi saglabāt arheoloģiskās un citas vēstures liecības par teritorijām, kuras bija paredzēts appludināt pēc Rīgas HES celtniecības pabeigšanas. Muzeja darbinieki savu misiju saskatīja lokālās identitātes saglabāšanā pret vietējo kultūru un latviešu kultūru labākajā gadījumā vienaldzīgā, bet nereti neizprotošā un pat naidīgā vidē, kas bija veidojusies Salaspilī un tās apkārtnē, HES celtniecības gaitā ieplūstot tūkstošiem strādnieku no citām PSRS republikām un būtiski mainoties iedzīvotāju sastāvam. 1979. gadā Daugavas muzejs nolēma organizēt Daugavas svētkus, kuru mērķis bija parādīt, kā Daugava tiek attēlota latviešu folklorā. Latvijā padomju ideologu attieksme pret folkloru, ja tā nebija tādā vai citādā veidā politizēta, bija visai piesardzīga un pat negatīva, jo tā tika uzskatīta par iespējamu "buržuāziskā nacionālisma" avotu. Šajā ziņā situācija Latvija'būtiski atšķīrās no Igaunijas un Lietuvas, kur varas iestāžu attieksme pret fokloas kustību bija iecietīgāka. Pasākums noritēja ļoti sekmīgi, pateicoties daudzu radošu un kompetentu cilvēku iesaistei. Tomēr pēc pasākuma muzeja direktore Daina Lasmane tika sodīta, jo varas iestādes bija saskatījušas Daugavas svētkos kaut ko nevēlamu. Kas tieši nebija vēlams, skaidri netika paskaidrots, var izteikt tikai dažus pieņēmumus. Viens no iemesliem varēja būt tas, ka svētku scenārija autors bija bijušais politiskais ieslodzītais dzejnieks Knuts Skujenieks. Vēl viens iemesls varēja būt tas, ka pasākumā piedalījās autentiskās folkloras ansamblis "Skandinieki", kā arī koru repertuāra izvēle, kas tika uzskatīta par pārāk "nacionālu". Papildus faktors varēja būt arī tas, ka pasākumā kā skatītāji piedalījās emigrācijas jauniešu vasaras nometnes dalībnieki, un D. Lasmanes sodītāju skatījumā nepolitizētā svētku gaisotne varēja radīt "nepareizu" priekšstatu par noskaņojumu un kultūras dzīvi Padomju Latvijā. Kolekcijas artefakti parāda pasākuma norisi un tā politiskās sekas.