Kolekcija ir liecība dramatiskajiem muzeju darbinieku pūliņiem glābt kultūras vērtības Otrā pasaules kara un politisko režīmu maiņas apstākļos. Tie arī liecina par to vajāšanu un neuzticēšanos, ko pārdzīvoja “ vecās” pirmskara inteliģences pārstāvji Padomju Latvijā, neskatoties uz dažkārt izmisīgajām pūlēm piemēroties politiskā režīma prasībām. Mērijas Grīnbergas jaunākās kolekcija ir daļa no lielākas – Grīnbergu-Grosvaldu ģimenes kolekcijas. Šī ģimene bija viena no redzamākajām latviešu sabiedrībā, tās politiskajā un kultūras dzīvē līdz 1940. Gadam. Latvijas kultūras vēsturē nozīmīgas pēdas ir atstājuši gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891-1920), diplomāts un mākslas vēsturnieks Oļģerds Grosvalds (1884-1962). Viņu māsai Mērijai Grīnbergai vecākajai (1881-1973) 20. un 30. gados piederēja populārs lietišķās mākslas salons Rīgas centrā. Viņas dēls Emanuels Grinbergs (1911-1982), neskatoties uz Staļina laika vajāšanām, kļuva par izcilu matemātiķi. Ģimenes krājumu, tostarp arī materiālus par Mēriju Grīnbergu juniori, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam 1975.-1977. gadā dāvināja viņas brāļa E. Grinberga sieva Emīlija Gadziņa. Mērija Grīnberga jaunākā (1909-1975) kopš 30. gadu beigām strādāja vairākos Rīgas muzejos. No 1944. gada oktobra līdz 1946. gada februārim viņa devās līdzi visvērtīgākajai Rīgas muzeju krājuma daļai, kuru nacistiskās Vācijas okupācijas iestādes bija evakuējušas uz Opavas reģionu mūsdienu Čehijas Republikā. Pārvarot milzīgas grūtības, viņa panāca, ka lielākā daļa kolekcijas tika saglabāta un atgriezās Rīgā, lai gan viņa nevarēja novērst daļas kolekciju bojāeju laupīšanas, kā arī pārpakošanas dēļ (sākotnēji kolekcijas bija iesaiņotas 700 kastēs, bet Rīgā viņa atgriezās ar 406 kastēm). Tomēr pelnītās atzinības vietā, viņas atgriešanos varas iestādes uztvēra ar aizdomām (pārējie muzeju krājumu pavadoņi izlēma palikt Rietumu okupācijas zonās), viņai nācās daudzas reizes rakstīt paskaidrojumus par savām gaitām Čehoslovākijā. 1950. gadā Mēriju atlaida no darba Valsts Vēstures muzejā, motivējot to ar priekšniecības rīkojumu nepildīšanu, lai gan Mērija bija centusies iekļauties istēmā, pat apmeklēja Marksisma-ļeņinisma vakara universitāti. Kādu laiku viņa pildīja līgumdarbus, bet galu galā viņai nācās strādāt elektroarmatūras rūpnīcā par montētāju. Tikai 1958. gadā, kad padomju režīma attieksme pret "veco" inteliģenci kļuva pielaidīgāka, viņu pieņēma darbā par bibliotekāri Valsts Latviešu un krievu mākslas muzejā (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs). Par Mērijas Grīnbergas jaunākās pūlēm Rīgas muzeju kolekciju saglabāšanā ir vairākas publikācijas un tiek uzņemta dokumentālā filma “ Mērijas ceļojums” . Viņa tiek bieži pieminēta atmiņās par Mākslas muzeju 60. un 70. gados kā harizmātiska, taču visai noslēgta personība. Nesenākais piemērs ir Jāņa Rokpeļņa romāns “ Muzejs” (2017).