COURAGE

savienojot kolekcijas

Kārojs Kišs (Károly Kiss)

Pilsoniskā drosme: Samizdats kā pilsoniskās pretošanās līdzeklis un forma sociālisma laikā

Laiks un telpa, definīcija

Nodarbībā tiek aplūkotas samizdata publikācijas un to ietekme sociālisma bloka valstīs (Padomju Savienība un Centrālās un Austrumeiropas valstis) no 20. gadsimta piecdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem gadiem. Mēs definējam samizdatu kā politiskus un mākslinieciskus literārus darbus, kurus publicēja, apejot cenzūru, neatkarīgi no valdības un neskatoties uz policejiskām vajāšanām. Terminu ieviesa krievu dzejnieks Nikolajs Glazkovs. Viņš radīja samizdata jēdzienu, apvienojot divus krievu vārdus, kas nozīmēja “paša izdots (publicēts)”.

Vienpartijas valsts komunikācijas mērķis: nodrošināt pilnīgu varu pār ideoloģisko un kultūras vienotību, un plašsaziņas līdzekļiem.

Sociālisma laikā reģiona valstīs partijas valsts vara bija skaidri saskatāma gandrīz visās cilvēka dzīves jomās, it sevišķi intelektuālajā dzīvē. No Polijas līdz VDR, no Ungārijas līdz Bulgārijai, jauniem ārzemju kultūras darbiem un idejām varēja piekļūt tikai caur kontrolētiem informācijas kanāliem. Partijas-valsts televīzija un radio, valstij piederoša prese un izdevniecības, cenzūra noveda pie pašcenzūras: pie tādas valodas izmantošanas un atkarības no komunikācijas situācijas, kas atbilda valsts ideoloģijai. Oficiālie komunikācijas kanāli katru mērķa grupu apgādāja ar “maigo” vai “spēcīgo” propagandu. Vadošos redaktorus iecēla amatos valsts partija, tādejādi uzturot pilnīgu kontroli pār reģiona kultūras un garīgo dzīvi. Sīkāk šie procesi tiek aplūkoti mūsu sagatavotajā nodarbībā par cenzūru, kas apraksta cenzūras un pašcenzūras darbību.[1]

[1] Pirmais uzdevums: savāciet informāciju ģimenē, no paziņām, vecākiem, vecvecākiem par to, ko viņi skatījās, lasīja, klausījās, kādus kultūras pasākumus apmeklēja sociālisma laikā. Ja šo uzdevumu veicat klasē vai arī ārpusklases nodarbības ietvaros, izpētiet kultūras institūciju tīklu, kas noteica šo paaudžu dzīvi.

Samizdata veidotāji un brīvības izvēles dimensijas

Samizdata publicētāji deva iespēju izplatīt demokrātiskās politiskās vērtības un intelektuālos sasniegumus, kā arī alternatīvās kultūras modeļus ārpus partijas-valsts kontrolētās garīgās telpas. Viņi uzskatīja tiesības brīvi domāt un diskutēt par ārkārtīgi nozīmīgām. Samizdatu[1] kā intelektuālu produktu radīja cilvēki, kuri, pretēji sistēmai, uzskatīja, ka jautājums par to, kad un kādā veidā viņi ir BRĪVI, viņiem ir būtiska vērtība. Pieņemtais lēmums varēja būt vēsturisku/politisku notikumu rezultāts (revolūcija Berlīnē, Ungārijas sacelšanās sakāve 1956. gadā, invāzija Prāgā 1968. gadā, 1968. gada studentu kustība, Solidaritātes kustība astoņdesmitajos gados), reakcija uz nebeidzamu apspiestību (Čaušesku sistēma Rumānijā, Honekera ēra VDR, Kādāra ēra Ungārijā), vai arī tas varēja izrietēt no indivīda garīgā brieduma vai pat no privātām sarunām. Tādējādi cilvēks, kas dzīvoja diktatūras apstākļos, nonāca pie slēdziena, ka šīs vērtības ir svarīgākas nekā mierīga dzīve.[2]

Samizdats deva iespēju izteikt viedokļus, kas atšķīrās no režīma atbalstītajiem, kā arī iespēju paust rakstītāja būtiskākās vērtības, veidojot alternatīvu, kritisku politisko kultūru. Rakstīšana samizdatam pavēra atraktīvu autonomas individuālas daiļrades potenciālu. Tā kļuva par sava veida prestižu nodarbi noteiktā šaurākā kultūras vidē (subkultūrā), un tā stiprināja arī vienotības apziņu. Režīma pārstāvji samizdatam pievērsa īpašu uzmanību, jo tas pavēra iespēju attīstīties opozīcijas politiskajai kultūrai, kura līdz tam nepastāvēja. Samizdats kritizēja pastāvošās valsts sistēmu, grāva partijas valsts komunikatīvo praksi ar tās mēģinājumiem visu kontrolēt un radīja t.s. sekundāro atpazīstamību, kas nozīmēja iziet ārpus diskomforta robežas un pārnest debates uz publisko telpu.

Partijas valsts attiecības ar samizdatu

Partijas valsts reakcija uz samizdata fenomenu bija ļoti atšķirīga dažādās vietās un laikos.

Staļinisma laikā un tam sekojošajā desmitgadē režīms aktīvi vajāja samizdata radītājus, visā reģionā pret to vērsa nopietnas represijas. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados pretdarbība opozīcijas idejām pakāpeniski kļuva mērenāka, un šo ideju izpausmes parādījās ikdienas dzīvē arvien dažādākos veidos. Tā kā sociālisma zemes izvirzīja ideju par mierīgu līdzāspastāvēšanu ar kapitālisma pasauli, režīmu politika kļuva piesardzīgāka, atsakoties no brutālām represijām pret opozīcijas darbībām, jo nevēlējās riskēt un sabojāt Rietumu pozitīvo skatījumu uz sistēmu. Piemēram, Ungārijā astoņdesmito gadu otrajā pusē policijas nesamērīga un asiņaina vardarbība bija reti sastopama (bet septiņdesmitajos gados reģiona valstīs šāda vardarbība bija reāla iespēja jebkurā laikā). Kā rakstīja viens no samizdata veidotājiem Bālints Naģs: “Viņi aizsargāja savu publicitāti, viņi nevēlējās uzņemties lielu kņadu”. Tomēr jāatzīmē, ka samizdata izplatība, auditorija un nozīme dažādās reģiona valstīs būtiski atšķīrās. Tā ietekme bija atkarīga no represiju līmeņa attiecīgajā valstī, no dominējošās attieksmes pret citādāk domājošajiem, kā arī no samizdata izplatības mērogiem. Piemēram, Ungārijā lielākā samizdata avīze Beszélő (Rupors) tika publicēta 2000 kopijās, bet Polijā Solidarność (Solidaritāte) tika publicēta 500 000 eksemplāros. Vienlaicīgi VDR, Čehoslovākijā un Rumānijā notika nežēlīgas komunistiskas represijas līdz pat pašiem pēdējiem partijas valsts sistēmas pastāvēšanas brīžiem.

Kāda veida represijas partijas valstis parasti lietoja pret samizdata veidotājiem?

Samizdata veidotāju dzīve pastāvīgi tika novērota, regulāri notika kratīšanas un policija dažādos veidos apgrūtināja viņu dzīvi (piem., 10-12 cilvēku operatīvās grupas iejaucās viņu dzīvē dienu un nakti, noklausoties mājas un telefona sarunas, bet slepenie aģenti, kas izlikās par draugiem, rakstīja par viņiem ziņojumus). Smalkāka iebiedēšanas forma nekā politiskas prāvas, bija policijas lietu (tajā skaitā, par apmelošanu, kūdīšanu, kautiņu izraisīšanu, izvairīšanos no pienākumu pildīšanas) pārvēršana par tiesas prāvām, jo šajā gadījumā pret novēroto personu varēja izturēties kā pret parastu kriminālnoziedznieku (piemēram, Gāboru Demski šādā veidā notiesāja uz sešiem mēnešiem cietumā, sodu nosacīti atliekot uz trijiem gadiem). Arī cilvēka dzīves apstākļu pasliktināšana bija veids kā ietekmēt opozīciju: tie, kas rakstīja vai veidoja samizdatu jebkurā brīdī varēja zaudēt darbu, viņus policija varēja aizturēt un paturēt īslaicīgā apcietinājumā. Viņiem neizdeva ārzemju pases, viņu tiesības administratīvi ierobežoja un viņus piespiedu kārtā ārstēja psihiatriskajās slimnīcās.

Partijas valsts uzskatīja samizdatu par draudu, jo no partijas neatkarīga politisku uzskatu formulēšana nozīmēja no partijas neatkarīgas politiskās kultūras veidošanos un ilgtermiņa politisku alternatīvu radīšanu. Tādēļ jautājumi, kas interesēja šauru intelektuāļu loku, tika risināti visaugstākajā līmenī. Tā kā režīms nespēja apspiest opozicionāras darbības, tas centās sašķelt un ierobežot opozīciju un sekundāro publicitāti. Opozicionāriem tika piedāvāta arī iespēja noslēgt darījumu ar režīmu: tiem, kas nerakstīja ārzemju izdevumiem un/vai samizdatam, bija lielākas iespējas publicēt savus darbus. Šī šķelšanas metode, jeb “salami” tehnika, kā to tajā laikā sauca, deva iespēju panākt pašcenzūru, nepielietojot atklātu cenzūru. Pašcenzūra nozīmēja tabu jautājumu (partijas aizliegto tēmu un problēmu) pārņemšanu (internalizāciju). Šādā ceļā bija iespējams panākt režīma un intelektuālās elites savstarpēju saistību, radot iespaidu, ka sabiedriskajā dzīvē pastāv intelektuāls diskurss un plurālisms.

Pret šo procesu samizdata aprindām nācās cīnīties visās valstīs, kurās tika izvirzīts mērķis darboties bez pašcenzūras un piekopt nonkonformistisku dzīvesveidu. Bija svarīgi veidot sekundāro publicitāti, lai veidotu apstākļus opozīcijas atbalstam. Taču vienlaicīgi viņiem nācās rēķināties ar to, ka opozīcija pastāvēs kā šaura kustība, jo viņu darbi nesasniegs masas, un tikai valsts finansiālās situācijas pasliktināšanās un dzīves standartu pasliktināšanās var veidot politisko noskaņojumu par labu jaunajai alternatīvai.

Samizdata tehniskais fons

Lai publicētu samizdatu, bija nepieciešams radīt tehnisko infrastruktūru. Tas attiecās uz visu sagatavošanas, veidošanas un izplatīšanas procesu, par spīti tam, ka partijas valsts mēģināja aizkavēt vai arī apgrūtināt šādu izdevumu veidošanu.

No formas viedokļa samizdats varēja būt avīze, kuru pārrakstīja ar roku, vai arī publikācija, kuru pavairoja ar kopējamo papīru, rakstāmmašīnu vai arī mimeogrāfu, vai pat to varēja nodrukāt izdevniecībā.[1]

[1] Atrodiet datu bāzē katra veida samizdata piemērus savā valstī un reģiona zemēs. Sagatavojiet prezentāciju un sagatavojiet klasē savākto materiālu izstādi.

Vasyl Stus: The Merry Cemetery

Paralēli rokraksta kopijām sākotnēji samizdatu pavairoja ar rakstāmmašīnu caur kopējamo papīru. Lai identificētu samizdata veidotājus, režīms kontrolēja pavairošanas līdzekļus, liekot nodot drošības iestādēm visu rakstāmmašīnu (un arī citu pavairošanas ierīču) drukas paraugus. Ja tas bija iespējams, tika izmantots produktīvāks pavairošanas veids – mimeogrāfs. Pamata tekstu uzrakstīja ar rakstāmmašīnu, un mašīnas rotējošais cilindrs ar tinti uzdrukāja to uz papīra.

Vēl viena tipiska metode bija sietspiede. Šajā gadījumā attēls tika kopēts caur trafaretu, kas bija uzvilkts uz rāmja. Samizdata izdevējiem nācās iemācīties lietot primitīvos sietspiedes instrumentus (rāmi, neilona sietu, drukas tinti, tintes izlīdzināšanas instrumentu, trafareta papīrus u.c.) pagrabos un nomaļu lauku māju bēniņos. Produkcijas kvalitāte bija slikta, bet satura dēļ varēja pārdot pat tādus tekstus, ko bija grūti izlasīt. Šī tehnika bija izplatīta no Polijas līdz Ungārijai. Ļoti augstu tika vērtētas no Rietumiem kontrabandas ceļā ievestās sietspiedes un ofseta mašīnas, papīrs un tinte.

Astoņdesmitajos gados bija gadījumi, kad policija mēģināja pievilt samizdata grupas, kā “dāvanas” dodot tām drukāšanas instrumentus, piemēram, lai uzzinātu grupas lielumu. Dažreiz aktīvisti pieņēma šīs dāvanas, (piem., papīru, tinti, kas tika piegādāta kā zagta, bet faktiski tās avots bija politiskā policija), bet pēc tam ātri sarāva saites ar piegādātājiem un izmantoja šos instrumentus.

Konspirācija (akcijas sagatavošanas posmu slepena organizācija) bija nepieciešama, lai radītu, pārrakstītu, saglabātu un izplatītu samizdatu. Iekrišana bija iespējama katrā procesa posmā, un iesaistītajiem cilvēkiem bija jāsaprot, ka atklāšanas gadījumā sekos represijas. Tādēļ uzdevumus sadalīja starp grupām un atsevišķiem cilvēkiem un tika pieliktas lielas pūles, lai izvairītos no režīma kontroles.

Samizdata veidošana nereti sākās pēc brīvās universitātes lekcijām vai arī brīvām intelektuāļu diskusijām. Tajās izteiktās idejas vēlāk opozīcijas aktīvisti fiksēja rakstiski. Šādas grupas tika novērotas, un slepenie aģenti ziņoja par tām. Šo procesu, dokumentētu attēlos var aplūkot COURAGE datu bāzē un Mozgó Világ datu bāzē: https://mozgovilagfmc.tumblr.com/

Samizdata publikāciju tematika

Samizdata tekstu žanri variēja no dažām disertācijas lappusēm līdz cenzūras neakceptētām politisku, socioloģisku un filozofisku pētījumu daļām, un līdz veseliem romāniem un analītiskiem tekstiem. Šī literatūra tiek sadalīta apmēram 16 kategorijās – no ziņām līdz pornogrāfijai. Aplūkojot samizdata publikāciju saturu, var izdalīt trīs galvenās tēmas: 1) marksisma tematikas kritiska analīze; 2) liberālisma tematika, cilvēktiesības un 3) patriotiska un nacionālistiska satura teksti. Laikmeta beigās pēdējie kļuva nozīmīgāki un to saturs ļoti bieži tika sasaistīts ar nacionālo un cilvēka tiesību jautājumiem.

Politiskie notikumi un saturs, kuru varas iestādes uzskatīja par tabu, tipiski bija viedokļi par 1956. gada revolūciju Ungārijā, par Harta 77, Solidaritāti utt. Parādījās arī tādas tēmas kā reliģija, nabadzība, sociālā atstumtība, nacionālie jautājumi, minoritāšu situācija, politiskās alternatīvas un citādi domājošo idejas. Tika apspriesta arī opozīcijas solidaritāte un kopienas veidošanās, un tā arvien vairāk uztrauca varas iestādes, tādēļ Ungārijā 1984. gadā partijas Centrālā komiteja nolēma ierobežot “mazskaitlīgās, bet spēcīgās politiskās opozīcijas” publisko aktivitāti. Akcijas pret samizdata aprindām uzraudzīja 8 cilvēki no Centrālās komitejas, kas parāda, cik svarīga varas iestādēm bija šī problēma. Atbildot uz šiem procesiem, samizdata literatūra pievērsās Padomju Savienības un citu sociālistisko valstu liktenim, kā arī attiecībām starp tiesiskumu un valsts interešu aizsardzību. Tā arī kritizēja valdošos politiķus. Notika vērā ņemama diskusija par cenzūru un pašcenzūru, intelektuāļu konformistisko attieksmi, tika kritizēti režīma šķeltnieciskie pasākumi.

I samizdata spēle

Darbības laiks: ja tas ir ārpusklases uzdevums, tā varētu būt viena nedēļa vai vairāk, atkarībā no dalībnieku skaita.

Spēles noteikumi: to var spēlēt tikai skolas laikā un tikai tie, kas piedalās šajā spēlē, ir par to informēti, turklāt tā notiek skolotāja uzraudzībā. Nav atļauti vardarbīgi izlēcieni, un jums jābūt godīgam vienam pret otru. Ja jūs pieķer, fiksējiet kad un kā tas notika!

Iedomājieties, ka neesat ar kaut ko apmierināti (uzrakstiet uz kartītes dažus terminus, piemēram, preses brīvība, viedokļu brīvība, represijas, demokrātijas trūkums, reliģijas brīvība, vienas partijas sistēma utt.)

Iepazīstiniet visus ar problēmu, kas uzrakstīta uz kartītes. Apkopojiet problēmu trijos teikumos un iečukstiet tos ausī tam, kas stāv jums blakām. Beigās pēdējais rindā paziņo, kas tika pateikts, bet jūs atklājat jūsu sākotnējā paziņojuma saturu. Spēle parāda, ka verbālā komunikācija izkropļo informāciju saistībā ar problēmu.

Pēc tam izvēlieties citu kartīti un padomājiet, kā jūs varētu nogādāt līdz ikvienam jūsu patieso domu.

Skolotājs pilda režīma lomu un viņam ir tiesības pārbaudīt mugursomas, galdus un virsjakas negaidīti divreiz nedēļā spēles laikā. Ja pie skolēna kaut ko atrod, skolēnu izslēdz no spēles.

• Uzrakstiet savu ideju uz kartītēm tik reižu, cik spēlē ir dalībnieku (jums tam ir dota viena nedēļa, bet jūs to varat darīt tikai skolā un citi skolēni jūs izseko). Ja jūs pieķer, jūs zaudējat.
• Mēģiniet iesaistīt citus skolēnus, lai viņi palīdz sarakstīt kopijas, bet, ja skolotājs atklāj, ka jūs kopējat, tas nozīmē, ka kāds cits skolēns jūs ir nodevis un jūs zaudējat spēlē. Jo vairāk skolēnu jums izdodas iesaistīt, jo vairāk punktu jūs dabūjat (noslēgumā apspriediet, kāds ir samizdata veidotāju optimālais skaits).
• Ja kāds jūs pieķer apspriežot jautājumu, jūs zaudējat spēli. Pārbaudiet, vai par jautājumu var izvērst konspiratīvas sarunas.
• Nedēļas beigās pamēģiniet izplatīt jūsu idejas skolā. Ja jūs pieķer, izplatot lapiņas, jūs zaudējat spēli.
• Izpētiet, cik skolēni ir zaudējuši spēli semestra/mēneša/gada laikā un vai kāds ir mācījies no citu kļūdām. Apkopojiet arī, kādus paņēmienus jūs pielietojāt spēles laikā samizdata veidošanā un izplatīšanā.

Pēc rezultātu apspriešanas aplūkojiet COURAGE datu bāzi un atrodiet saistību starp spēli un realitāti.

II samizdata uzdevums

Izstrādes ietvars: āpusskolas darba

Spēles norise: Izveidojiet triju cilvēku grupu. Ikvienam jāizvēlas desmitgade (precīzi laika ietvaru izvēlas skolotājs, jo tas šajā reģionā dažādās valstīs var atšķirties).

Grupai jāsagatavo samizdata veidošanas SVIR analīze (stiprās puses, vājās puses, iespējas un riski): kāpēc to vajag uzsākt? ar kādiem riskiem jārēķinās? kas draud veidotājiem? utt. Pēc SVIR analīzes pabeigšanas sagatavojiet prezentāciju un pastāstiet izvēlēto laika posmu viens otram un izlemiet, vai jūs gatavosiet samizdatu un, ja to darīsiet, tad kādā veidā!

III samizdata uzdevums

Ārpusstundu darba laikā atrodiet vismaz trīs samizdata izdevumus un trīs cilvēkus attiecīgajā laika posmā, izmantojot Reģistra datu bāzi. Sagatavojiet prezentāciju par izpētīto materiālu un izmantojot šo materiālu, izpētiet, balstoties uz vēsturiskiem faktiem, kādas bija dažādu laika posmu kopīgās iezīmes, un kādas kolīzijas bija raksturīgas visām desmitgadēm.

[1] http://cultural-opposition.eu/courage/display/n12768. Zem šīs saites varat atrast aprakstu par izstādi, kas dziļāk aplūko šo tēmu, kā arī no izstādes materiāliem sagatavoto publikāciju, http://cultural-opposition.eu/courage/display/n175 kolekciju no Horvātijas arhīviem saistībā ar samizdatu, http://cultural-opposition.eu/courage/display/n12378 materiālu par Čehijas Vokno samizdatu, http:// cultural-opposition.eu/courage/display/n3976 par čehu un poļu samizdata pieejamību. Citus samizdata piemērus var atrast mājas lapā.

[2] Atrodiet piemērus šāda lēmuma pieņemšanas iemesliem jūsu valsts samizdata veidotāju un autoru gadījumā, piemēram, Gābora Klanicaja privātajā kolekcijā http:// cultural-opposition.eu/courage/display/n42006, http:// cultural-opposition.eu/courage/display/n27190.