COURAGE

savienojot kolekcijas

Ģerģs Mesārošs (György Mészáros)

Reliģija, baznīcas (kopienas) un režīms

“Reliģija ir opijs tautai”. Tas ir viens no visbiežāk citētajiem Kārļa Marksa (Karl Marx) izteikumiem, taču to bieži citē nepilnīgi un ārpus konteksta. Markss vēlējās analizēt reliģijas kā ideoloģijas darbību, palīdzot nodrošināt, lai sabiedrība akceptētu hierarhiskās struktūras. Vēlāk viņa filozofisko analīzi izmantoja, lai attaisnotu sociālistisko režīmu politiku pret reliģiju un baznīcām.  Tā ir taisnība, ka šī politika lielā mērā balstījās uz ateistisko ideoloģiju, kas uztvēra reliģiju kā negatīvu faktoru sociālistiskās sabiedrības veidošanā. Tomēr šādu politiku izraisīja ļoti sarežģīti vēsturiski faktori un sociāli apstākļi, un ideoloģija nebija vienīgais faktors, kas to virzīja.  Daži no šiem faktoriem bija:

• Padomju Savienības ietekme (sekošana politikai pret baznīcām vai arī, Rumānijas gadījumā, labu attiecību veidošana ar pareizticīgo baznīcu);
• dažu baznīcu lielā sabiedriskā un politiskā ietekme un lielie īpašumi pirms 1945. gada (tā kā “sociālistiskās ekonomikas” pamats bija valsts īpašums, valsts nacionalizēja baznīcas īpašumus);
• centieni ietekmēt vienkāršo cilvēku (it sevišķi strādnieku šķiras) ideoloģiskos uzskatus;
• nepieciešamība veidot jaunu kolaboracionistisku eliti, u.c.

Antireliģisko politiku var uzskatīt par politisku akciju pret reliģiskajām kopienām tādēļ, ka to izraisīja politiski (dažkārt lielākā mērā nekā ideoloģiski) apsvērumi. Šo interpretāciju apstiprina fakts, ka dažādos laikos un atšķirīgos vietējos kontekstos pastāvēja ļoti dažādas stratēģijas attieksmē pret reliģiju un baznīcām. Nav iespējams izveidot vienu modeli visam reģionam visā laika posmā. Piemēram, Rumānijā pēc 1947. gada komunistiskā partija un valsts uzlūkoja Rumānijas Pareizticīgo baznīcu kā sabiedroto, kas var palīdzēt uzturēt labas attiecības ar Padomju Savienību, izmantojot sakarus starp Rumānijas Baznīcu un Krievu Pareizticīgo baznīcu.  Šie sakari, ņemot vērā to ietekmīgumu, bija svarīgi arī komunistiskās ideoloģijas izplatīšanā.  Savukārt Katoļu baznīcu gan Rumānijā, gan citās valstīs uzskatīja par Vatikāna politisko roku, un to pakļāva nopietnām vajāšanām. Dažādās stratēģijas izrietēja arī no dažādu kopienu atšķirīgajām struktūrām. Katoļu Baznīcas galva atradās ārpus valsts, un Pāvestu uzskatīja par vienu no lielākajiem režīma ienaidniekiem. Tāpat arī vairāku katoļu reliģisko ordeņu (jezuītu, franciskāņu, salēziešu u.c.) centri atradās Romā vai arī Rietumu valstīs, un tādejādi pastāvēja “bīstamas ārvalstu (Rietumu) ietekmes” iespēja. Protestantu baznīcas nebija centralizētas, bet pareizticīgajām baznīcām bija savi nacionāli patriarhāti, lai gan pastāvēja arī zināmi sakari ar pareizticīgo kopienu ārpus valsts.

Ir pamācoši redzēt, kā dažādi citādi jautājumi ietekmēja reliģijas problemātiku. Horvātijas Valsts drošības dienesta kolekcijā par reliģiskajām kopienām (Croatian State Security Service Collection on Religious Communities)  etniskā naida veicināšana tiek nosaukta par baznīcas “naidīgu darbību”. Lai gan tas noteikti ir izkropļots vērtējums par to, kas reāli notika baznīcās, patiešām, etniskās un reliģiskās atšķirības bieži vien bija saistītas. Bulgārijas turku minoritāte (Turkish minority in Bulgaria) ir šādas saistības piemērs, un tas arī parāda, ka režīma politika pret atsevišķām grupām laika gaitā varēja fundamentāli mainīties.

Neskatoties uz atšķirīgajām pieejām, komunistiskajam režīmam bija dažas tipiskas stratēģijas attiecībās ar reliģiskajām kopienām, savukārt tām bija dažas tipiskas stratēģijas (veids, kā tika risinātas konkrētas situācijas) attiecībās ar varas iestādēm. Pēdējās ir daļa no plašākas kultūras opozīcijas vēstures, kurā reliģiskajām kopienām bija būtiska loma visās valstīs. Šīs nodarbības mērķis ir palīdzēt izprast dažas tipiskās sociālistiskā režīma stratēģijas attiecībās ar reliģiju un reliģiskajām kopienām, kā piemērus izpētot dažādas kultūras opozīcijas izpausmes šajās valstīs.

Kontrole un ierobežojumi

Visās projektā iesaistītajās valstīs režīmam bija stingra apņemšanās kontrolēt dažādas reliģiskās kopienas un ierobežot to darbību. Lielākā daļa baznīcas īpašumu un institūciju tika nacionalizētas, izglītības aktivitātes tika ierobežotas, baznīcas preses izdevumus uzmanīja un ļoti bieži kontrolēja arī baznīcas vadību.  Režīms reliģisko organizāciju ietekmes mazināšanu valstiskos jautājumos (izglītība, lielo institūciju pārvaldīšana) pasniedza kā modernizācijas projektu, kura ietvaros baznīca tiek atdalīta no valsts. Faktiski valsts un partija tik ļoti kontrolēja reliģiskās organizācijas un atvēlēja tām tik maz autonomijas, ka notika nevis atdalīšana, bet reliģiskās organizācijas tika pilnībā pakļautas valstij. Arī atsevišķu cilvēku tiesības praktizēt savu reliģiju bija ierobežotas. Tipisks ierobežojošās politikas piemērs bija dažu kopienu likvidācija. Tā Rumānijā Grieķu katoļu Baznīcu piespiedu kārtā iekļāva Rumāņu Pareizticīgajā Baznīcā (skat.  Doinas Korneas stāstu (the story of Cornea Doina)). Tas pats Padomju Savienībā notika ar Ukrainas un Baltkrievijas Grieķu katoļu Baznīcām. Katoļu reliģiskajiem ordeņiem – mūku un mūķeņu kopienām (tādiem kā jezuīti, franciskāņi, salēzieši) aizliedza darboties Čehoslovākijā un PSRS republikās. Mazākas baznīcas un kustības (kuras bieži vien traktēja kā sektas) bija aizliegtas (piemēram, Vispārējās Baltās brālības grupa Bulgārijā (Universal White Brotherhood group in Bulgaria). Ungārijā atļāva darboties tikai trīs vīriešu mūku ordeņiem (benediktīniešiem, franciskāņiem un piāristiem) un vienai sieviešu kopienai (Skolas māsas), turklāt katrā varēja būt tikai divi klosteri.  Citās valstīs, piemēram, Polijā un Dienvidslāvijā, ordeņiem atļāva darboties, bet tika uzlikti dažādi ierobežojumi (tie nedrīkstēja uzturēt skolas). Valsts drošības institūcijas uzraudzīja un kontrolēja reliģiskās grupas, uzkrāja materiālus par to “bīstamo” darbību.  Šādas darbības piemērus ilustrē Horvātijas materiāli (Valsts Drošības dienesta kolekcija (State Security Service collection)), skat. arī šeit.  Interesantus piemērus par to, kā notika “sektu” (kristiešu kopienas) slepenā novērošana Ungārijā, var atrast šeit un šeit. Ungārijas Valsts drošības institūcija (Hungarian State Security) arī vervēja spiegus reliģisko līderu vidū un radīja baiļu atmosfēru, kurā neviens nevarēja būt drošs, vai kāds cits – garīdznieks vai arī kopienas loceklis, nerakstīja ziņojumus par savstarpējām sarunām vai darbošanos. Dažās valstīs vēlāk tika radīti mazāk ierobežojoši kontroles mehānismi, un tas bija īpaši raksturīgi t.s. konsolidācijas ērai Ungārijā (1957.-1962.g.). Pēc Jāņa XXIII (1958-1963) ievēlēšanas par pāvestu Vatikāns mainīja savu politiku un mēģināja sadarboties ar sociālistiskajām valstīm – šo jauno tendenci dēvēja par Vatikāna Ostpolitik (Austrumu politiku). Viens no piemēriem Horvātijā ir  Vinkovcu municipālās asamblejas Reliģijas lietu komisijas (Commission on Religious Matters of Vinkovci Municipal Assembly) materiālu kolekcija, kas parāda, kā komisija sākumā izsekoja reliģisko kopienu darbību, bet vēlāk darbojās kā dialoga veicinātāja starp baznīcu un valsti.

Tomēr jāuzsver, ka citās valstīs (it īpaši Padomju Savienībā) arī šajā laikā saglabājās ļoti izteikta represīvā kontrole. Dažām konfesijām neļāva darboties, bet citas piespieda apvienoties, piemēram, jau pieminēto Grieķu katoļu Baznīcu Rumānijā vai arī Vasarsvētku draudzes Latvijā, kurām lika apvienoties ar baptistiem. Draudzes, kas atteicās apvienoties, uzskatīja par nelegālām sektām.

Dažās valstīs valdība tieši kontrolēja katoļu bīskapu iecelšanu amatā, kā arī viņu darbu. Ungārijā blakām katram bīskapam atradās Valsts Reliģijas lietu pārvaldes iecelts funkcionārs, lai kontrolētu viņa darbību. Katoļi savā starpā viņus sauca par “ūsainajiem bīskapiem” (katoļu priesteri parasti nenēsāja ūsas, tādēļ apzīmējums parādīja, ka valsts funkcionārs bija lajs, kurš vadīja diocēzi kā bīskaps).

Paralēli kontrolei par reliģiskajām konfesijām, valsts un partija īstenoja antireliģisko propagandu, attēlojot baznīcas, baznīcu vadību un reliģisko uzskatus negatīvā gaismā, ļoti bieži kā cilvēku apspiedējus un izmantotājus. Īpaši raksturīgi tas bija antireliģiskajai propagandai Padomju Savienībā.

Vajāšana

Kontrole un vajāšana gāja roku rokā, un ne vienmēr var skaidri pateikt, kur beidzas viena un sākas otra. Garīdznieku un ievērojamu kopienas locekļu sodīšana ar nāvi, slepkavības, deportācijas, ieslodzīšana cietumā un spīdzināšana pilnīgi noteikti ir uzskatāmas par vajāšanām. Daži no iepriekšējā apakšnodaļā aprakstītajiem kontroles mehānismiem bija saistīti ar skaidri definētām represijām, piemēram, Transilvānijas Grieķu katoļu Baznīcas iekļaušana Rumānijas Pareizticīgo baznīcā, mūku ordeņu likvidācija Čehoslovākijā un Ungārijā, jo to pavadīja deportācijas, pārvietošana uz citiem reģioniem un ieslodzīšana cietumā. Reliģiskos līderus bieži vien tiesāja paraugprāvās. Viena no pazīstamākajām ir Jožefa Mindsenti (József Mindszenty) tiesāšana Ungārijā un Aloizija Stepinaca (Alojzije Stepinac) prāva Horvātijā. Mindsenti bija spēcīgs un bezkompromisa komunistiskā režīma oponents, un viņš kļuva par pretošanās simbolu daudzām reliģiskajām kopienām.

Atklāta vajāšana vairumā sociālistisko valstu visvairāk izpaudās uzreiz pēc Otrā pasaules kara un piecdesmitajos gados. Skat., piemēram, Horvātijā 1944.-1951. gadā notiesāto baznīcas amatpersonu sarakstu (http://courage.btk.mta.hu/courage/individual/n13194). Garīdzniekus un citus reliģisko kopienu vadītājus ieslodzīja, spīdzināja, deportēja, uzbruka uz ielas, kā tas notika ar slovēņu arhibīskapu Antonu Vovku (Anton Vovk), kuru komunistiskie aktīvisti 1952. gadā aplēja ar benzīnu un aizdedzināja. Lai gan Vovks palika dzīvs, visu atlikušo mūžu viņš cieta no uzbrukuma sekām. Arī vēlāk daudzās valstīs, īpaši Padomju Savienības republikās, vajāšanas turpinājās, un pat sociālisma vēlākajos posmos varēja notikt slepkavības, kā tas notika ar 1984. gadā, kad nogalināja poļu garīdznieku Ježiju Popeluško (Jerzy Popiełuszko).

Līdzāspastāvēšana un sadarbība

Neskatoties uz ierobežojumiem un iznīcības draudiem, reliģiskās kopienas sociālistiskajos režīmos turpināja pastāvēt. Tās ne tikai pretojās un atradās opozīcijā (skat. nākamo sadaļu), bet arī atrada veidus kā izdzīvot, līdzāspastāvēt un pat sadarboties ar sistēmu. Pat vissmagākajos apstākļos tika mēģināts atrast veidus kā pastāvēt sistēmas ietvaros, kā to parāda lietuviešu priestera, tēva Aļuļa (Aliulis) vēstule (letter) 1959. gadā.

Tēvs Vaclovs Aļulis

Dažādas līdzāspastāvēšanas stratēģijas bija:

• turpināt pastāvošo institūciju un organizāciju darbu (baznīcas, skolas, teoloģijas fakultātes, varas iestāžu akceptētas baznīcas organizācijas un komitejas),
• piemiņas saglabāšana: arhīvu veidošana (skat. Sakšu baznīcas arhīvs, (Archive of the Saxon Church) un Emiliana Čorana (Emilian Cioran) arhīvs Rumānijā),
• legālā (atļautā) prese un grāmatu izdošana,
• jaunu baznīcu ēku celtniecība un veco restaurēšana, piemēram, Melnā baznīca (Black Church) Sibiu Rumānijā.

Pēdējā nosauktā kolekcija sniedz ieskatu garā un interesantā stāstā, kurā var izsekot dažādām sociālistiskā režīma stratēģijām: ierobežojumiem, kontrolei, tolerancei un kolaborācijai. Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad sociālistiskais režīms ļāva vietējai nacionālajai minoritātei īstenot tās iniciatīvu, tādejādi tajā izpaužas arī saistība starp reliģiju un etniskajām grupām.

Daži reliģiskie līderi un pārstāvji pārkāpa izdzīvošanas un līdzāspastāvēšanas robežu un sadarbojās ar režīmu (valsts varu, komunistisko partiju). Dažās valstīs (Polijā, Čehoslovākijā, Ungārijā, Slovēnijā, Horvātijā, Bosnijā un Hercegovinā), tika izveidotas Vatikānam un nereti vietējiem bīskapiem opozicionāras katoļu priesteru kustības, kurām bija jākalpo par bāzi vietējas nacionālas, no Vatikāna neatkarīgas Baznīcas izveidošanai. Šo kustību motivācija bija visai dažāda. Bija priesteri, kas sajūsminājās par atsevišķām komunisma idejām vai kuriem Otrā pasaules kara laikā bija izveidojušies kontakti ar komunistiem. Citus piespieda iestāties šajās kustībās, pielietojot šantāžu un spīdzināšanu. Vēl citi iesaistījās tādēļ, ka bija opozīcijā savam bīskapam.  Vēl viena grupa bija tie, kas uzskatīja, ka ar šo kompromisu viņiem izdosies saglabāt zināmu autonomiju un nodrošināt labākas iespējas baznīcas darbībai. Cita kolaborācijas forma bija kļūt par valsts drošības institūciju slepeno aģentu baznīcā.  Pēc daudziem gadiem atklājās, ka daudzi baznīcas līderi ir bijuši slepenie aģenti. Lai gan jāatzīmē, ka ungāru garīdznieki nebija lielākā valsts drošības iestāžu informantu grupa, skaitļi, kas ir lasāmi COURAGE reģistrā ir iespaidīgi. Ungārijas Valsts drošības arhīva (Archive of the Hungarian State Security), materiāli liecina, ka no baznīcām bija iesaistīti pavisam 1799 spiegi un “ap 1970. gadu vairāk nekā 60 procenti no Ungārijas Episkopāta pārstāvjiem bija informatori, kā arī 80 procenti no bīskapiem, kurus ievēlēja pēc 1969. gada, bija spiegi.” Silārds Kerestešs (Szilárd Keresztes), Grieķu katoļu diecēzes bīskaps 1988.-2007. gadā, arī izrādījās slepenais aģents.

Šie atklājumi izraisīja nopietnu diskusiju baznīcā un sabiedrībā, kādai jābūt attieksmei pret sašķelto reliģisko kopienu pagātni komunistiskā režīma laikā. Tie, kurus vajāja, un tie, kurus vajāja, piederēja pie vienas kopienas. Daži cilvēki pretojās centieniem padarīt viņus par kolaborantiem. Piemēram, Aurels Čorans (Aurel Cioran)  atteicās sadarboties ar Securitate (Rumānijas slepeno dienestu), neskatoties uz to, ka valsts atļāva viņam apciemot brāli Parīzē.

Opozīcija un pretošanās

Kardināls Jožefs Mindsenti, Estergomas arhibīskaps

Mēs redzam arī daudzus pretošanās un opozīcijas piemērus. Ieslodzītie, spīdzinātie, nogalinātie (kā Mindsenti (Mindszenty) un Popeluško (Popiełuszko)) dažkārt kļuva par ikoniskām personībām un pretošanās simbolu dažādās kultūras pretestības formās.

Viņa svētības Ježija Popeluško fotogrāfija. Autors Erazms Cjoleks.

Vajāšanas un stingro ierobežojumu laikā daudzas reliģiskās kopienas un to līderi turpināja darboties nelegāli. Slepens dzīvesveids kļuva par normu daudzām kopienām, viens piemērs ir aizliegtā Kalvinistu jaunatnes kongregācija (Youth Calvinist congregation) Pasarētā Ungārijā. Mūki un mūķenes slepeni noturēja lūgšanas, sanāksmes, saietus savā starpā vai ar dažu ticīgo piedalīšanos (ieskaitot jauniešus, ar kuriem bija aizliegts strādāt). Pastāvēja slepeni tīkli ar slepeni ieceltiem vadītājiem, reliģisku samizdatu, un tie īstenoja dažādas akcijas (piemēram, garīga meditācija tika maskēta kā ekskursija kalnos). Šiem tīkliem nereti bija sakari ar ārzemju centriem un kopienām, no kurām tie saņēma zināmu palīdzību. Taču mēģinājumi nodibināt sakarus ar “Rietumu pasauli” (un baznīcām) bija sarežģīti stingrās robežu kontroles dēļ.  Doinas Kornea lelle, kuru disidenti izmantoja, lai kontrabandas ceļā izvestu no valsts tekstus, kuros aprakstīja Grieķu katoļu Baznīcas stāvokli Rumānijā, ir viens no piemēriem radošai pieejai šīs problēmas risināšanā.

Doinas Korneas lelle Sigetas muzejā. Avots: COURAGE UB fotogrāfiju kolekcija. Autors: Kristina Petresku.

Turpināja pastāvēt un darboties arī citi slepenu kopienu veidi, piemēram, iepriekš pieminētā ezotēriskā Vispārējās Baltās brālības grupa vai arī turku minoritāte Bulgārijā (tā cīnījās kā par cilvēka, tā arī reliģiskajām tiesībām).

Radās arī jaunas kopienas. Ungārijā izveidojās slepens cisterciešu mūķeņu ordenis, kuru nodibināja Edens Lēnārds (Ödön Lénárd) un Āgneša Tīmāra (Ágnes Tímár), kā arī Bokoras ticīgo bāzes kopa  kuru nodibināja un vadīja piārists Ģerģs Bulāņi (György Bulányi). Tā bija liela un nozīmīga kopa, kas reprezentēja alternatīvu katoļticības praktizēšanas iespēju mazu ticīgo kopu ietvaros. Šī kopa bija opozīcijā arī vietējiem katoļu hierarhiem un Svētajam Krēslam.

Ģerģs Bulāņi 1968. gadā, kad viņš uzrakstīja savu lielo darbu “Meklējiet Dieva zemi!” [Keressétek az Isten Országát! – KIO].

Opozīciju bieži vien iedrošināja un tai palīdzēja palīdzība no ārzemēm. Emigrācijas garīdznieki un dažas organizācijas centās politiski ietekmēt reliģiskās grupas un veicināt cīņu par reliģisko tiesību ievērošanu dzimtenē. Ne vienmēr reliģisko kopienu locekļi sociālistiskajās valstīs to apsveica, kā liecina Gaismas akcijas piemērs. Tās darbību Latvijā kritizēja daži ticīgie un garīdznieki, baidoties, ka tā varētu izprovocēt varas iestādes jaunām vajāšanām vai arī izraisīt kontroles pastiprināšanos.

Rumāņu katoļu arhibīskapa Ārona Mārtona (Áron Márton), dzīve parāda atšķirīgas vajāšanas, ierobežojumu un līdzāspastāvēšanas izpausmes. Viņam uzlika mājas arestu 1956. gadā, un tas turpinājās līdz 1967. gadam. Viņš sīksti turpināja savu darbu dažādos laikos un kļuva par pretošanās simbolu Rumānijā, bet viņa personība nojauca reliģiskās un etniskās barjeras.

Vēlīnajā sociālismā radās vieglāka opozīcijas forma – masveidīgas katoļu kopienas/kustības, piemēram, katoļu Harizmātiskā un Fokolare (Focolare) kustības. Garīdznieki un bīskapi parasti nebija naidīgi noskaņoti pret šīm kustībām (kā tas bija ar ticīgo bāzes kopām), lai gan tās bija relatīvi neatkarīgas no baznīcas hierarhijas. Vēlīnajā sociālismā šīs kustības ar savu autonomo organizāciju bija kontrkultūras telpas platforma. Ištvāna Kamarāša kolekcija (Hungarian collection of István Kamarás), sniedz bagātīgu ieskatu šo kustību dzīvē un astoņdesmito gadu sabiedriski kulturālajā un baznīcas kontekstā Ungārijā.

Slepeni izdotas un izplatītas reliģiskas publikācijas bija bieži sastopama kultūras opozīcijas forma. Labi reliģiskā samizdata piemēri ir atrodami Slovākijas samizdata kolekcijā (the collection of Slovak Samizdat) un Lietuvas katoļu preses kolekcijā. Publikāciju labās kvalitātes dēļ reliģiskais samizdats piesaistīja ne tikai ticīgo, bet arī inteliģences uzmanību. Piemēram, katoļu opozīcijas izdevumā Rūpintojėlis bija raksts par literatūras attīstību Padomju Lietuvā.

Vairākas citas iniciatīvas parāda, kā disidentiskā inteliģence atrada saikni ar reliģisko opozīciju dažādos kontekstos. Lietuvā tēvs Staņislovs radīja tikšanās vietu (father Stanislovas created a site), kas piesaistīja daudzus inteliģentus. Viņa vadītie restaurācijas darbi kopā ar viņa filozofisko kultūru radīja sava veida alternatīvo realitāti.

Tēvs Staņislovs

Šāda netiešā opozīcija (kas nebija saistīta tikai ar reliģisko pretestību) izpaudās dažādās formās. Viens bija tēva Staņislova gadījums, citos tie bija pasākumi saistībā ar (reliģisko) mākslu (piemēram, Kristīgās kultūras nedēļas un Mākslinieku garīgā aprūpe Polijā (the Polish Weeks of Christian Culture and the Artists’ Priesthood) veidoja alternatīvu kontrkultūras platformu, autonomiju, brīvību un opozīciju režīma mazāk brutālajos gados.

Reliģiskie notikumi vispār ļoti bieži radīja iespēju netieši paust opozīciju pret sistēmu. Jaunatnes tikšanās Naģmārošā Ungārijā (Nagymaros in Hungary)  ir visai tipisks piemērs. Tām bija izteikti reliģisks raksturs bez tiešas politiskas dimensijas, taču tā runāja par morāli, kas kardināli atšķīrās no tās, kuru propagandēja partija, un deva priekšstatu par alternatīvu jaunatnes kustību, pretstatā komunistiskās jaunatnes kustībai.

Uzdevumi:

• Apskatiet COURAGE Reģistrā meklēšanas rezultātus terminam “reliģiskais aktīvisms” (religious activism), un mēģiniet atrast piemērus dažādām stratēģijām, kas tika aplūkotas šajā nodarbībā: opozīcija un pretošanās (slepenas sanāksmes, slepenās kopienas, reliģiskais samizdats, mocekļa dzīve, komunikācija ar pasauli ārpus robežām, kopienu un kustību organizācija); “maigā” opozīcija (reliģiskās kustības, kas nav tiešā opozīcijā, mākslinieciskās aktivitātes, arhivēšana un dokumentēšana); pakļaušanās un kolaborācija (režīmam draudzīgas garīdznieku organizācijas, reliģisko kopienu izspiegošana, valsts direktīvu pildīšana reliģijas jautājumos); “maigā” kolaborācija un līdzāspastāvēšana (komunikācija ar valsti un partiju, dialogs). Dažkārt vienas un tās pašas darbības var attiecināt uz dažādām stratēģijām.
• Mēģiniet atrast Reģistrā reliģisku publikāciju un samizdata piemērus no jūsu valsts. Izveidojiet īsu prezentāciju par dažādām publikācijām, mēģiniet atrast citus avotus (ārpus Reģistra), un prezentācijā izmantojiet to, ko uzzinājāt no nodarbības par samizdatu.
• Iepazīstieties ar Melnās baznīcas stāstu Reģistrā un izveidojiet radošu, vizuālu reprezentāciju par dažādām kā režīma, tā kopienas stratēģijām, kas ir saskatāmas stāstā.
• Apkopojiet dažādus viedokļus par reliģiskajām grupām savā tuvākajā apkārtnē (ģimene, draugi, paziņas) un ar skolotāja palīdzību identificējiet dažādas attieksmes pret reliģiju (piemēram, noliegums, cieņa pret labdarību, dažādu viedokļu respektēšana, stingra piederība noteiktai grupai, stipra identificēšanās ar vienu reliģisko grupu pretstatā citai, vienaldzība, uzskats, ka reliģija un reliģiskā aktivitāte ir kaitīga sabiedrībai u.c.), kā arī to saistību ar reliģiskās brīvības tiesībām un reliģiskā plurālisma respektēšanu. Mēģiniet identificēt atšķirības un līdzības starp šīm attieksmēm un režīma attieksmēm (interpretācijām) attiecībā uz reliģiju un reliģiskajām grupām.
• Izvēlieties dažas no tipiskām personībām, kas bija portretētas nodarbībā (vajāts mūks, kolaborants, moceklis, reliģiskais līderis, kas vēlas līdzāspastāvēt, u.c.) un ar skolotāja palīdzību lomu spēlē izveidojiet iedomātu diskusiju starp šīm personībām. Sagatavojieties diskusijai argumentus par dažādu stratēģiju priekšrocībām un zaudējumiem, kā arī morālajām problēmām. Izvēlētās personības izklāsta savus argumentus moderatora vadītā diskusijā.
• Grupas projekts: savāciet savā lokālajā vidē informāciju par reliģiskajām kopienām, interesantus stāstus par sociālisma laikiem (izmantojot dokumentu analīzi, intervijas, caurskatot literatūru utt.), un sagatavojiet memoriālu par reliģisko opozīciju. Memoriālu var prezentēt dažādās formās: mākslas darbs, svinības, skolēnu organizēta publiska lekcija vai apaļais galds, neliela izstāde, ludziņa u.c. Memoriālā iekļaujiet informāciju, kuru ieguvāt mācību procesā.
• Aplūkojiet šo kolekciju (collection) un atrodiet nodarbībā aplūkoto dažādo stratēģiju piemērus/ izpausmes (skat. augstāk).