COURAGE

savienojot kolekcijas

Barbara Hegedīša (Barbara Hegedüs)

Panki

Termins “panks” attiecas kā uz mūzikas žanru, tā arī uz subkultūras (t.i., no vairākuma atšķirīgas kultūras) kustību. Panki parādījās ap 1975.-78. gadu Londonā un Ņujorkā, kad izveidojās britu grupa Sex Pistols un amerikāņu grupa Ramones, un kad “panku krustmāte” Petija Smita (Patti Smith), kura atstāja dziļu iespaidu Centrālās Eiropas telpā, sāka savu karjeru. Mūzika un ar to saistītā dzīves izjūta kļuva populāra galvenokārt neapmierinātajā jaunatnē, kuru bija nomocījusi ekonomiskā krīze un bezdarbs – viņi gribēja uzstāties pret institucionalizētajām sociālajām, kultūras un mūzikas normām.  Kustība noliedza populāro kultūru, konservatīvismu, hipijismu (hippism), un sludināja anarhistisku (anarchistic) sociālo kārtību. Tās tipiskas iezīmes bija dusmas, nonkonformistisma (nonconformist) idejas, destruktīva attieksme un izaicinošs apģērbs.  Panku mūziku raksturo vienkāršas strukturālas formas un agresīva uzvedība uz skatuves.

Tamāša Urbāna foto

Panki sociālisma valstīs

Par spīti sociālistisko valstu varas iestāžu piesardzības pasākumiem, kustība 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā iefiltrējās Centrālās un Austrumeiropas valstīs. Panku paaudze bija uzaugusi sociālistiskajā sistēmā un tādēļ uztvēra tās struktūru kā pašu par sevi saprotamu. Taču vienlaicīgi viņi saskārās ar savu vecāku ietiepīgu klusēšanu, kad runa bija par pagātnes notikumiem, un tas tikai pastiprināja viņu ziņkāri. Panku jaunieši gribēja izaicināt pastāvošo kārtību, viņi noliedza vecākās paaudzes apolitisko attieksmi, noliedza pilsonisko pakļaušanos un valsts kontroli, un lūkojās pēc citādas dzīves iespējām. Viņu izaicinošais apģērbs, kas demonstrēja viņu integritāti, sekoja Rietumu tendencēm – viņi valkāja saplēstas drēbes, zābakus un apvalkātas ādas jakas. Izplatītas bija “irokēzu” frizūras, kā arī saspraužamās adatas kā rotājums.  

Baltijā panku subkultūra sāka veidoties 80. gadu pirmajā pusē, un tai bija izteikts sociālā un politiskā protesta raksturs. Par saviem pretiniekiem igauņu panki uzskatīja ne tikai hipijus, bet arī vietējos krievus (bet tīri labi satika ar no Krievijas iebraukušajām pankgrupām) un tā saucamos “disko puišus”, respektīvi, jauniešus, kuri nevēlējās konfrontēt ar padomju iekārtu, bija materiālistiski un konformistiski. Līdzīgi noskaņoti bija arī panki Latvijā. Taču jāatzīmē, ka panku subkultūras celmlauži Latvijā, pretēji tam, kas zināms par šīs subkultūras veidošanos Lielbritānijā, bija Rīgas mākslas skolu audzēkņi. (Jānis Daugavietis (2018). ‘Vom Ende der Estraden. Die späten Anfänge des Punk in Lettland’. Warschauer Punk Pakt: Punk im Ostblock 1977 – 1989, edited by Alexander Pehlemann, Ventil Verlag, pp. 202–14, www.warschauer-punkpakt.de.) Panku izaicinošais ārējais izskats padarīja viņus par pastāvīgiem milicijas intereses objektiem, arī skolās viņus uzskatīja par potenciālu nepatikšanu avotu un huligāniem. Pirmo reizi 80. gadu tīņu eksistenciāli saasināto attieksmi pret dzīvi, nespēju iekļauties padomju sistēmas stingrajos rāmjos, kā arī panku subkultūru Latvijā plašai sabiedrībai parādīja dokumentālā filma “Vai viegli būt jaunam?” (1987., režisors Juris Podnieks). Filma kļuva ārkārtīgi populāra ne tikai Latvijā, bet visā PSRS un sociālisma valstīs. Vienā gadā to noskatījās 28 miljoni skatītāju, jo pirmo reizi atklāti un ar izpratni un simpātijām pret filmas varoņiem tika runāts par reālajām jauniešu problēmām.

Jau no paša sākuma varas iestādes saskatīja “Rietumu huligānisma” draudus šajā parādībā un dažādos veidos mēģināja to kontrolēt – centās diskreditēt grupas un to fanus plašsaziņas līdzekļos, savukārt policija pielietoja spēku pret pankiem, bet koncertus uzmanīja valsts drošības iestādes. Grupās vai arī to perifērajā vidē iefiltrēja informatorus. Ja policija uzskatīja par nepieciešamu, koncertus atcēla, arestēja klausītājus un grupu locekļus, bet galējos gadījumos viņus pat tiesāja, kas varēja novest pie ieslodzīšanas cietumā. Izaicinoši ģērbtie jaunieši riskēja ar tālākas izglītības iespējām un pat ar darbu – viņi pastāvīgi bija pakļauti uzbrukumiem uz ielas vai skolā, un viņiem tika pieprasīts uzrādīt personas dokumentus uz katra soļa.

Grupas

Lai gan 80. gados politiskajam klimatam Centrālajā un Austrumeiropā bija raksturīga vispārēja mīkstināšanās, panku grupas kustības dumpinieciskās attieksmes dēļ pastāvīgi bija pakļautas represijām. Polijā pirmās grupas izveidojās 1978. gadā: The Boors, Kryzys, Tilt,  Deadlock Varšavā, and Speedboats tā sauktajā Trijpilsētā (Gdaņska, Sopota, Gdiņa), un Poerocks Vroclavā. Sākumā poļu pankmūzika bija cieši saistīta ar neoavangarda mākslinieku grupām, studentu klubiem un mākslas galerijām un mazāk interesējās par politiku. Varas iestāžu pastiprinātās kontroles dēļ daži kustības celmlauži emigrēja, bet grupu Brygada Kryzys (Krīzes brigāde) aizliedza, jo varas iestādēm nepatika tās nosaukums. Čehoslovākijas grupa FPB izmantoja vairākus skatuves vārdus, lai radītu grūtības slepenpolicijas pastāvīgajai novērošanai.

VDR “panku jautājums” bija viena no varas iestāžu darbības prioritātēm. Austrumvācijas slepenpolicija, Štazi (Stasi) regulāri novēroja un pratināja mūziķus, kā arī iefiltrēja informētājus viņu vidū. Grupa Planlos (Bez plāna), kas izveidojās 1980. gadā, bija viena no pirmajām pankmūzikas grupām VDR. Tās līderis Mihaels Bēlke (Michael Boehlke) vēlāk vairākās intervijās runāja par pastāvīgajām policijas vajāšanām. Grupa Schleim-Keim izveidojās 1981. gadā un sadarbojās ar citiem mūziķiem, ierakstot pirmo pankroka albumu DDR von unten (VDR no apakšas, 1983). Albumam izdevās nokļūt Rietumvācijā, kur tam bija zināmi panākumi, bet VDR to izplatīja tikai magnetofona kasešu kopijās. Štazi zināja par albuma ierakstīšanu, bet iejaucās tikai pēc tā pabeigšanas. Divus Schleim-Keim dalībniekus – Klausu un Dīteru Ērlihus (Klaus, Dieter Ehrlich) arestēja, bet Dimitrijam Hegemanam (Dimitri Hegemann) aizliedza izbraukt ārpus VDR.

Arī grupu L’Attentat (dibināta 1983. gadā) varas iestādes nelika mierā. Divus grupas locekļus – vokālistu Berntu Štraki (Berndt Stracke) un basģitāristu Maiku Raihenbaku (Maik Reichenback) arestēja un piesprieda cietumsodu. Tikai pēc režīma maiņas atklājās, ka grupas ģitārists Imads Madžids (Imad Majid) bija Valsts Drošības ministrijas (Ministry for State Security) neoficiāls līdzstrādnieks un bija vainojams Reihenbaka un Štrakes ieslodzījumā.

Padomju Savienībā panku mūzika ienāca 70. gadu beigās, un ieguva popularitāti dažādos reģionos – Baltijā, Ļeņingradā, Sibīrijā, Krimā un citur. Jāatzīmē, ka sākumā liela daļa grupu nebija “tīras” pankroka grupas, tās spēlēja arī smagā metāla mūziku. Taču 80. gadu pirmajā pusē jau bija skaidri saskatāma pankgrupu atdalīšanās no citiem alternatīvās mūzikas virzieniem. Baltijā priekšgalā bija Igaunija, pateicoties sakariem ar Somiju un Somijas TV pieejamībai Ziemeļigaunijā. Igaunijā pirmā pankgrupa Propeller izveidojās 70. gadu beigās. 1980. gadā tā sāka uzstāties ar koncertiem, bet ļoti drīz izpelnījās varas iestāžu nepatiku. 1980. gada septembrī bija paredzēta grupas uzstāšanās futbola mača pārtraukumā, taču to atcēla, kas izraisīja masu nekārtības.  Varas iestādes draudēja aizliegt grupu, tādēļ tā atteicās no vokāla un turpmāk spēlēja tikai instrumentālu mūziku. 80. gados Igaunijā darbojās arī tādas grupas kā Generator M (1980., sašķēlās 1982. g), Velikije Luki (1982), Vennaskond (1984), I.M.K.E. (1986).

Par pirmo pankgrupu Latvijā tiek uzskatīta grupa Dzelzs ceļš (pirmais nosaukums – Jūras Mēsli), kas pastāvēja 1982.-1986. gadā. Grupa sniedza tikai dažus koncertus un nav atstājusi mūzikas ierakstus, bet daži aculiecinieki atceras, ka mūzika vairāk atgādinājusi heavy metal, nevis pankroku. Grupā darbojās vairāki mūziķi, kas ir kļuvuši pazīstami Latvijas šovbiznesā un mūzikā: Vilnis Linužs, Igors Linga, Gints Sola. Gvido Linga (tolaik Vasiļjevs) un Juris Lasinskis 1985. gadā nodibināja grupu Ārprāc, vēlāk Zig Zag, kas spēlēja savdabīgu pankroka un new wave krustojumu. Ritvars Dižkačs bija izveidojis pankroka iedvesmotas grupas DEPO (kura gan līdz koncertēšanai netika) un istabas studijas projektu A. SEKTORS (Asociāciju Sektors). Šī grupa 1985./86. gadā ierakstīja magnetalbūmu “Populāras asociācijas”, kas bija visai populārs fanu aprindās. No 1985.gada līdz 1989. gadam Ritvars izdeva vienu pirmajiem fanzīniem Latvijā – “Stieple”. To pavairoja niecīgā tirāžā – 5-10 eksemplāros, bet vienalga tas izraisīja VDK interesi. Latvijā par “pankroka krusttēvu” uzskata Raimondu Lagimovu (Dambi). 1985. gadā kopā ar Māris Švernu viņš nodibināja pankgrupu Aklā Zarna, kas tiek uzskatīta par hardcore aizsācēju PSRS. 1986. gadā grupa sāka piedalīties koncertos un festivālos. 1987. gadā mainījās tās sastāvs, Māris Šverns no grupas aizgāja (vēlāk nodibināja grupu Baložu pilni pagalmi), un parādījās jauns nosaukums – Inokentijs Mārpls. Grupas līderis joprojām bija Dambis. Būtībā tā bija viskonsekventākā pankroka grupa Latvijā, lai gan bija ietekmējusies arī no new wave un hārdroka. Grupas iezīme, kuru tā saglabā joprojām, bija dziesmu sociālais un politiskais skanējums. 1987.-1990. gadā pastāvēja Bolderājas krievu grupa Kart Blanš, kuras repertuāru varētu nosaukt par politroku. Latvijā grupa uzstājās tikai pagrīdes koncertos, bet demokratizācijas apstākļos tai bija iespēja koncertēt Krievijā. (Par Latvijas pankroku informācija pārsvarā no: Jānis Daugavietis (2018). ‘Vom Ende der Estraden. Die späten Anfänge des Punk in Lettland’. Warschauer Punk Pakt: Punk im Ostblock 1977 – 1989, edited by Alexander Pehlemann, Ventil Verlag, pp. 202–14, www.warschauer-punkpakt.de.) Līdz ar politiskā klimata liberalizāciju panku grupu iespējas uzstāties paplašinājās, tās sāka iekļauties kopējā mūzikas apritē, tomēr dažādi ierobežojumi joprojām pastāvēja. 1989. gadā grupu Inokentijs Mārpls uzaicināja piedalīties Maskavas TV raidījumā, taču uzņemto materiālu nepalaida ēterā, it kā par nacisma un pornogrāfijas propagandu.

Lietuvā pankgrupas sāka veidoties 1986.-1987. gadā. Daļa no tām, piemēram, SKAT spēlēja punk 77 stilā, bet citas – hardcore roku. Pazīstamākā grupa no pēdējām bija Turboreanimacija.

Pirmās pankgrupas Dienvidslāvijā izveidojās Slovēnijā (Pankrti, 1977) un Horvātijā (Paraf, 1976). Čehoslovākijas pankmūziku uzsāka grupa Extempore 1979. gadā ar dziesmu Libouchec, kurā Mikolāšs Čadima (Mikoláš Chadima) uz skatuves lietoja nenormatīvo leksiku, kas izraisīja sociālistisko varasvīru dusmas un mēģinājumu iesēdināt viņu cietumā.  Energie G koncertus nereti atcēla un policijas pastāvīgo uzbrukumu dēļ grupu nācās likvidēt.

Pirmā ungāru pankmūzikas grupa Spions izveidojās 1977. gadā, un drīz pēc tam tai bija paredzēti trīs koncerti, bet divus no tiem atcēla, atsaucoties uz tehniskām problēmām. Grupas līderis Gergejs Molnārs (Gergely Molnár), kas vēlāk emigrēja uz Kanādu, tika pastāvīgi novērots, piemēram, viņa angļu valodas skolotājam tika ieteikts uzdot viņam tik daudz mājas darbu, lai viņš nevarētu piedalīties graujošās darbībās.

Andrāša Bānkuti foto

Ģēras pilsētā dibinātā grupa Auróra, tika aizliegta antisistēmiskās lirikas dēļ, un tā saņēma vairākkārtējus brīdinājumus no varas iestādēm. Grupas Vágtázó Halottkémek (VHK) koncertus vairākkārt atcēla, viņus stingri novēroja un par viņiem rakstīja plašus ziņojumus. Iespējams, viszīmīgākais gadījums bija saistīts ar CPg (Come on Punk Group), grupu no Segedas, kura jau no paša sākuma aizkaitināja varas iestādes ar savu radikāli antikomunistisko liriku. Koncertā, kurā publika saplēsa gabalos cāli, kas tika izmantots kā šova elements, CPg dalībniekus arestēja un notiesāja uz diviem gadiem cietumā par kūdīšanu. 1984. gadā Vesprēmas grupu Közellenség (Sabiedrības Ienaidnieks) sagaidīja tāds pats liktenis, viņus notiesāja ar cietumsodu par agresivitāti un valsts apvainošanu.

Rumānijā visspēcīgās valsts kontroles dēļ “kaitīgajai” panku subkultūrai bija grūti izveidoties. Dažas grupas, kas izveidojās Krajovā, piemēram, Terror Art un Antipro, jau no paša sākuma atradās slepenpolicijas redzeslokā. Vairākus grupu dalībniekus arestēja un dažus no viņiem nopratināšanas laikā spīdzināja.

Sociālistiskajās valstīs pankmūziķi nevarēja legāli publicēt savus ierakstus. Krievu grupas Avtomaticheskiye udovletvoriteli un Grazhdanskaya Oborona, neskatoties uz to, ka bija ļoti populāras, nevarēja izdot nevienu ierakstu. Viņu mājas ierakstus izplatīja kā samizdatu, tāpat kā tas notika ar 1979. gadā nodibinātās bulgāru grupas   Novi Tsvetya mūziku.

Tomēr pakāpeniski “maigākas” pankmūzikas versijas varas iestādes legalizēja. Poļu grupa Tilt, piemēram, spēlēja oficiālos festivālos un tai izdevās izdot plati. Ungāru grupas Bizottság (Komiteja) dalībnieki bija mākslinieki, kas aizstāja pankmūzikas dusmas un frustrāciju ar humora un groteskas elementiem. Viņi kļuva tik populāri, ka galu galā viņus atzina oficiālā kultūras politika, taču viņiem nācās piekrist kompromisam – mainīt nosaukumu, kas saturēja bīstamu mājienu (uz partijas Centrālo komiteju). Viņi nosauca grupu par A. E. Bizottság (A. E. nozīmēja Alberts Einšteins).

80. gadu beigās, Mihaila Gorbačova (Mikhail Gorbatchev) pasludinātās perestroikas laikā sadursmes starp varas iestādēm un māksliniekiem bija retas. Par šo mērenību liecina padomju grupas Zvuki Mu panākumi. Tā spēlēja alternatīvā roka un postpanka kombināciju, un 1989. gadā Braians Īno (Brian Eno), bijušais Roxy Music dalībnieks, producēja viņu albumu.

Panku darbības platformas

Klubi

Henriks Gajevskis

Sociālisma laikā pankgrupām Centrālās Eiropas valstīs pārsvarā bija iespēja spēlēt alternatīvajos klubos. Tā par poļu pankroka sākumu tiek uzskatīts britu grupas Raincoats koncerts 1978. gada 1. aprīlī Varšavā studentu kluba Remont laikmetīgās mākslas galerijā, kuru vadīja Henriks Gajevskis (Henryk Gajewski). 1979. gadā to slēdza, bet Gajevskis atvēra Post Remont, kas nodarbojās nevis ar izstādēm, bet gan ar izglītības un alternatīvo subkultūru aktivitātēm. Vēlāk Gajevskis emigrēja, un par Varšavas panku galveno tikšanās vietu kļuva studentu klubs Hybrydy.

Slovēnijā bija trīs alternatīvie klubi, kuros koncentrējās panku subkultūra (to vēsturi dokumentē kolekcija FV 112/15): Disco Študent / Disco FV (1981-1983), Šiška Jaunatnes centrs (1983-1984), un Kersnikova 4 (K4) (1984-), tajos visos bieži notika hardcore pankroka un smagā metāla koncerti, kā arī diskžokeju uzstāšanās. Šie klubi organizēja arī FV 112/15 teātra izrādes, kā arī grupas Borghesia šovus, kurus tās vadītājs Nevens Korda (Neven Korda) uzskatīja par panku teātra veidu.

Čehoslovākijā 1979. gada maijā un novembrī notikušās Prāgas Džeza dienas bija pirmais festivāls, kurā atļāva spēlēt pankgrupām (šķietami dīvainā saistība ar džezu pastāvēja caur alternatīvo rokmūziku, kuru bija ietekmējis arī džezs), un festivāls iedvesmoja daudzu jaunu grupu rašanos.  Tomēr 80. gadu sākumā varas iestādes uzsāka plašu uzbrukumu: nevēlamās grupas aizliedza, bet pankiem uzbruka kā policija, tā arī plašsaziņas līdzekļi. Taču kustību vairs nevarēja apturēt, veidojās jaunas grupas, turklāt tas notika arī ārpus galvaspilsētas (F.P.B, Visaci Zamek, Plexis, Zóna A stb.).

Fekete Lyuk (Melnais caurums) tika atvērts 1988. gadā, un tas bija visietekmīgākais alternatīvais klubs Budapeštā režīma nomaiņas laikā. Jau savas pastāvēšanas laikā tas kļuva par kulta vietu, jo, neskatoties uz policijas pastāvīgo klātbūtni, kluba apmeklētājiem tika dota diezgan liela brīvība. Uz Fekete Lyuk skatuves miermīlīgi līdzās pastāvēja dažādi mūzikas žanri, un panki pārcēlās uz šejieni pēc tam, kad slēdza panku klubu Kišpeštā. Tādas grupas kā Auróra, VHK, Trottel, Hisztéria un Bizottság regulāri uzstājās klubā.

Žurnāli, fanzīni, kolekcijas

Fanzīni ir amatieru papīra izdevumi, kurus publicēja literatūras, mūzikas vai kino fani. Pirmais panku fanzīns Polijā bija QQRYQ, kuru sāka veidot Pjotrs “Petja” Verbickis (Piotr ‘Pietia’ Wierbicki)  1985. gadā. Tā pirmais un otrais izdevums bija neveiksmīgi, bet trešais izdevums tika izplatīts 50 kopijās, un žurnālam radās daudzi līdzstrādnieki, korespondenti un lasītāji. QQRYQ un Antena Krzyku no Vroclavas drīz vien kļuva par ietekmīgiem hardcore pankmūzikas žurnāliem Polijā. Verbickis sakrāja arī lielu privāto kolekciju (private collection), kurā ir astoņdesmito gadu magnetofona kasetes, raksti un fanzīni.

Mākslas albumā Polski punk 1978-1982 ir publicētas fotogrāfijas, fanzīni, flaijeri un piezīmes par poļu pankmūzikas pirmā viļņa svarīgākajām personībām. Albumu, kuru fotogrāfe Anna Dombrovska-Laionsa (Anna Dąbrowska-Lyons) publicēja 1999. gadā 1000 eksemplāros, izpirka vienā mirklī. Dombrovska-Laionsa plāno izdot otro izdevumu 2018. gadā.

Substitut Berlīnē ir lielākais VDR panku subkultūras arhīvs. To nodibināja grupas Planlos dalībnieks Mihaēls Bēlke (Michael Boehlke). Substitut saglabā dziesmas, plakātus, flaijerus, lirikas krājumus, tipiskus panku apģērbus un gleznojumus.

Tamāša Sēņi plakātu kolekcija (Tamás Szőnyei’s Poster Collection) satur dokumentus par alternatīvo dzīvi Ungārijā 80. gados, it īpaši par new wave un panku kustībām.

Dokumentus par šā laikmeta panku dzīvi var atrast arī Ferenca Kālmāndī kolekcijā (Ferenc Kálmándy collection), kā arī vēsturnieka Gābora Klanicai kolekcijā (Gábor Klaniczay collection).

Ļoti nozīmīga ir fotokolekcija Fortepan, kurā ir savākti 20. gadsimta fotodokumenti. Fortepan atrodas daudzas fotogrāfijas par andergraunda un panku kustības ikdienas dzīvi.

Izstādes

Žurnāliste un fotogrāfe Anna Dombrovska-Laionsa bija viena no nozīmīgākajām personībām Varšavas panku aprindās. Lai gan viņa apgalvo, ka nekad nav bijusi politiskās policijas un cenzūras uzmanības lokā, 1986. gadā viņa emigrēja uz Angliju. Viņas panku kustības pirmā viļņa dalībnieku portreti pirmo reizi tika izstādīti Varšavā 1983. gadā (1983 in Warsaw).

Dombrovskas uzmanības centrā bija emociju un atmosfēras izpausmes sejās, bet ne kustības ārējās izpausmes.

Anna Dombrovska-Laionsa

Izstāde Fuck 89 alternatīvajā kultūras centrā ADA parādīja Varšavas anarhistu-panku kustību pārejas gados. Izstādē pārsvarā bija eksponētas fotogrāfijas, brošūras, fanzīni, un ar to bija saistīti koncerti, diskusijas, semināri un filmu demonstrācijas.

2017. gadā Leipcigā notika izstāde Warsaw Punk Pact, un tās mērķis bija atzīmēt panku kustības četrdesmito gadadienu Austrumu un Dienvideiropā. Izstādi noslēdza diskusijas, prezentācijas un filmu demonstrācijas.

2005. gadā Berlīnē atklāja izstādi ostPUNK! – pārāk daudz nākotnes (ostPUNK! – too much future), bet vēlāk to parādīja Drēzdenē un Hallē. ostPUNK! scenāriju uzrakstīja Mihaēls Bēlke un Henriks Gerike (Henryk Gericke), bijušais grupas Leistungsgleichen vokālists. 2007. gadā ar tādu pašu nosaukumu tika uzņemta dokumentālā filma (documentary film) sadarbībā ar Karstenu Fībeleru (Carsten Fiebeler), parādot sešus agrākos pankus, kas stāstīja savus dzīvesstāstus. 2018. gada martā Rijekā tika organizēta izstāde par horvātu pankroka grupu Paraf. Žurnālists Velilds Dekičs ir savācis vairākas fotogrāfijas, albumu vākus un citus dokumentus par šo grupu. Grupas dalībnieku 1977. gadā uzzīmētais grafiti uz kādām kāpnēm Rijekā ir pasludināts par kultūras relikviju.

Panki nav miruši

Astoņdesmito gadu beigās sākotnējais sašutums bija noklusis, un panku subkultūra bija zaudējusi savu nozīmi. Tomēr kustība joprojām Centrālajā un Austrumeiropā ir dzīva ne tik daudz kā politisks, cik mūzikas virziens, kas bieži vien tiek kombinēts ar citiem žanriem (roku, metālu, hardcore, repu).

Uzdevumi: COURAGE un filmu festivāls

Apskatiet Tamāša Sēņi (Tamás Szőnyei) plakātu kolekcijas pirmo attēlu (first piece)!

Kas bija Anna Franka un ko nozīmē nozīmē sauklis ‘No future’ (Nav nākotnes)?

Noskatieties filmu Bp underground līdz 11. minūtei un atbildiet uz jautājumiem!

1. Kāda bija varas iestāžu attieksme pret astoņdesmito gadu panku darbību, un kāda bija viņu attieksme pret varas iestādēm?
2. Ko jūs uzzinājāt par attiecībām starp skinhediem un pankiem?
3. Kā jūs raksturotu pankgrupu izskatu?
4. Kas bija Pēters Erdēšs (Péter Erdős), kuru piemin CPg dziesmā?
5. Kāpēc saīsinājumu CPg nepareizi saprata? Kāds varēja būt iemesls?

Kurā pagaidu grupā trīs Bizottság dalībnieki spēlēja kopā? Atrodiet atrisinājumu COURAGE Reģistrā!

Sagatavojiet prezentāciju par Fekete Lyuk! Nepieciešamos faktus atrodiet filmā Bp Underground (no 8. minūtes)!

Ko dumpošanās ar mūzikas starpniecību nozīmēja Rumānijā, kurā pastāvēja viena no represīvākajām sistēmām padomju blokā? Apskatiet Andreja Partosa (Andrei Partoș) darbu COURAGE Reģistrā!

Pareizi vai nepareizi? Atrodiet atbildes COURAGE Reģistrā! Ja atbilde nav pareiza, atrodiet pareizās atbildes.

Izstādes Infernal golden age nosaukums ir ņemts no grupas ETA dziesmas.

Vēsturnieks Gābors Klanicai (Gábor Klaniczay), viena no opozīcijas galvenajām personībām, referātā norādīja, ka ungāru jaunā viļņa labākās izpausmes vēl nav dokumentētas, tādēļ ir paradoksāla situācija, ka vispilnīgākā dokumentācija ir radusies policijas un slepenā dienesta uzraudzības rezultātā.

Andregraunda mūzika nav pietiekami pārstāvēta Ungārijas Roka muzejā.

Anarhijas simbols ir atrodams uz grupas Kryzys Romansu flaijera.

Īsfilma I Could live in Africa ir par pankgrupu Izrael.

Stundas sākumā:

Noklausieties pankgrupas dziesmu, kas ir uzrakstīta valodā, kuru jūs nezināt (piem., CPg dziesmu UMCA, VHK koncertierakstu, L’Attentand dziesmu Kinderkrieg, M.K.E. – Tere Perestroika). Ko šī dziesma pasaka par autoru noskaņojumu?

Kādas vēl subkultūras jūs zināt bez pankiem?

Noskaidrojiet vārda “anarhija” precīzu nozīmi! Sagatavojiet par to prezentāciju!

Pret ko jūs varētu dumpoties šodien? Uzrakstiet dzejoli par “panka noskaņojumu”! Ja spēlējat mūzikas instrumentu, saceriet tam arī mūziku!

Noskatieties visu Bp Underground! Kāda ir pankmūzikas saistība ar hardcore stilu? Uzziniet un sagatavojiet Powerpoint prezentāciju!

Aplūkojiet Tamāša Urbāna uzņemtās panku fotogrāfijas Fortepan tiešsaistes kolekcijā!  Atveidojiet attēlos attēlotos cilvēkus! Divi cilvēki var pievienoties kā policists un cilvēks no malas (piem., cilvēks, kas sēž automašīnā)!