Ģerģs Mesārošs (György Mészáros)

Ievads

Valsts sociālisma laikmetā māksla (mākslinieciskās izpausmes, darbība un forumi) bija nozīmīgi kā režīma ideoloģijas izplatīšanai, tā arī kultūras pretestībai. Citās nodarbībās arī varam redzēt, kā dažādas mākslinieciskas aktivitātes un artefakti kalpoja gan kā kontroles instrumenti, gan arī kā iespēja izpausties opozīcijai (mākslas notikumi, produkti, pulciņi, samizdats, subkultūras izpausmes utt.).

Literatūra arī ir daļa no šī stāsta. Literārie darbi visplašākajā nozīmē (dzejoļi, romāni, lugas, kā arī dziesmu vārdi), autoru forumi un kopienas, notikumi u.c. bija svarīgi teksti un režīma “platformas”. Šajos tekstos un “platformās” izpaudās propaganda, oficiālā ideoloģija, oficiālā estētika (skaistuma principi) un poētika (literāro formu teorijas), un tie sastapās ar opozīcijas ideoloģiju, estētiku un poētiku

Pētot laikmeta literatūru, mēs labāk saprotam tā vēsturi. Tomēr šīs nodarbības galvenais mērķis nav padziļināt vēsturisko izpratni par sociālistiskajiem režīmiem, bet gan saprast kā kontroles, ideoloģiskas ietekmes, opozīcijas un pretošanās savstarpējā sasaiste izpaudās laikmeta literatūrā. Nodarbībā uzmanības centrā ir tekstu estētika, nevis konteksts, kurā tie tika radīti un publicēti. Visā visumā tā ir literatūras stunda ar vēsturisku dimensiju, nevis vēstures stunda ar piemēriem no literatūras.  Nav iespējams izklāstīt atšķirīgās literatūras pasaules un tekstus aplūkotajās valstīs. Tādēļ nodarbība piedāvā tikai atsevišķas šo komplekso tendenču ilustrācijas un piemērus. Lai gan literatūra sastāv no dažādiem žanriem, šajā nodarbībā uzmanības centrā būs dzejas teksti, jo tie ir pieejamākais avots tiešai interpretācijai.

Četri teksti un to interpretācija

Lūdzu, izlasiet fragmentus no dzejoļiem Panti Revolūciju pieminot; Cirtējs; Saistība un Ja es būtu roze… (Pielikumā), ja iespējams, nemeklējot to kontekstu un autorus, un mēģiniet atbildēt uz sekojošiem jautājumiem, pirms turpinām nodarbību:

• ko izjutāt lasot katru no šiem dzejoļiem?
• kādas personīgas izjūtas izraisīja šie dzejoļi?
• Mēģiniet šajos fragmentos identificēt simbolus:
  • vulkāns, brīnums, mirāža; sacirst kapitālu, cirvis; nodarbošanās; karogs, vēji
• ja nesaprotat šo simbolu nozīmi, centieties to sameklēt vai palūdziet palīdzību skolotājam
• kādu vēstījumu dzejoļi nes saistībā ar valsts sociālismu?
• kuri teksti atbilst oficiālajai ideoloģijai, un kuri ir pretrunā ar to? Kādā veidā? Cik skaidrs ir tekstu vēstījums?
• Kā jūs domājat, kāda ir tekstu hronoloģiskā kārtība un kad tie ir radīti? (mēģiniet noteikt vismaz desmitgadi vai laika posmu – kura 20. gadsimta daļa? Nav svarīgi pateikt precīzu atbildi, tā nav jūsu vēstures zināšanu pārbaude, vienīgi iegūt izpratni par to, kāds ir jūsu iespaids par tekstiem un laika posmiem)

Ir interesanti aplūkot šo trīs dzejoļu kontekstu. Tie ir sakārtoti hronoloģiskā kārtībā. Protams, tie ir tikai fragmenti, tādēļ nav iespējams sniegt pilnīgu un rūpīgu dzejoļu interpretāciju, taču šie dzejoļi pietiekami labi parāda dažus interpretācijas elementus valsts sociālisma kontekstā.

Ceturtais dzejolis (Ja es būtu roze…) ir Jānoša Brodī (János Bródy) dziesmas vārdi, kas balstās uz ungāru tautas dziesmas melodiju. Dziesmu publicēja 1973. gadā Žužas Koncas (Zsuzsa Koncz) albumā Zīmju valoda (Sign Language), bet jau pēc divām nedēļām to konfiscēja un aizliedza. Dzejai ir metaforiska nozīme. Tie iemieso septiņdesmito gadu kultūras opozīcijas tipisku tendenci – mēģinājumus izteikt kritisku attieksmi pret režīmu netiešā veidā ar neviennozīmīgu apzīmējumu palīdzību. Taču šajā dziesmā izmantotā metafora sociālistiskās propagandas vadītājiem bija “pārāk caurspīdīga”. Teksts par ielu tika interpretēts nevis kā pretkara teksts, bet gan kā mājiens uz Ungārijas sakauto 1956. gada revolūciju (ar tankiem domāti padomju tanki Budapeštas ielās). Cieši nostieptais karogs tika tulkots kā pretošanās ideoloģiskai un politiskai ietekmei no ārpuses (galvenokārt no Padomju Savienības, tieši tādēļ vēlākos koncertos auditorija dziesmu dziedāja “Austrumu vēja” versijā, lai gan oriģinālajā tekstā bija “visi vēji”).

Trešais dzejolis (Saistība) ir atrodams Reģistrā. Dzejolis bija grupas kolektīvs darbs. Viņi mēģināja to publicēt 1974. gadā Rumānijā, taču cenzūra neļāva. “Tās pirmpublikācija izmainītā veidā notika divus gadus vēlāk Rietumvācijā kultūras žurnālā Akzente. Zeitschrift für Literatur (No. 6/1976; 2001, 22–23). Dzejolī ir pielietota vārdu spēle, lai norādītu uz piespiešanas visuresamību sabiedrībā, kurā viņi dzīvoja, un ir smalka kritika par attiecībām starp valsti un tās pilsoņiem Čaušesku Rumānijā.  Autori spēlējās ar vārda “saistība” dažādajām nozīmēm vācu valodā, kas dzejolī varēja nozīmēt gan nodarbošanos ar kaut ko, saistības, saderināšanos, gan arī (ideoloģisku) iesaisti. Dzejoļa otrajā daļā autori atklāti un ironiski liek saprast, ka sabiedrībā, kurā viņi dzīvo, valsts un pilsoņu attiecības balstās uz piespiešanu, un ka pēdējie nespēj mainīt šīs attiecības ne ideoloģiski, ne arī praktiski.” Dzejolis parāda, kā apspiestība ietekmē ikdienas dzīvi, cilvēku uzvedību, un cik dziļi tā ir iesūkusies sabiedrībā, cilvēku privātajā dzīvē un pat viņu personībās. Tas atgādina Orvela aprakstīto viņa slavenajā romānā 1984.

Jaroslavs Seiferts

No mūsdienu skatupunkta pirmie divi dzejoļi var šķist kā sociālistiskā propagandas literatūra, taču sākotnēji tas tā nebija. Otrais dzejolis (Cirtējs), ir Atilas Jožefa (Attila József) dzejolis, un tas kļuva par cenzūras upuri starpkaru Ungārijā – labā spārna konservatīvie kultūras politikas ideologi dzejoļu krājumu Cirst ozolus (Döntsd a tőkét, ne siránkozz), kurā tas bija publicēts, konfiscēja 1931. gadā.   Dzejoļa vēstījums ir izteikti opozicionārs, bet tas bija laikā, kad komunisma idejas tika vajātas un komunistus lika cietumos. Atila Jožefs kādu laiku bija Kompartijas biedrs un uzrakstīja dažus antikapitālistiskus un pret valdošajām aprindām vērstus dzejoļus, bet viņš mira 1937. gadā, krietni pirms komunisms Ungārijā kļuva par valsts ideoloģiju. Viņš ir viens no slavenākajiem ungāru dzejniekiem. Latviski 1970. gadā Ojāra Vācieša tulkojumā izdots viņa pēdējais dzejoļu krājums Ļoti sāp. Līdzīgā veidā pirmo dzejoli (Verses in Remembrance of the Revolution) ir uzrakstījis atzīts čehu dzejnieks, Nobela prēmijas laureāts Jaroslavs Seiferts (Jaroslav Seifert) 1923. gadā par godu padomju revolūcijas piektajai gadadienai, bet ne valsts sociālisma laikā. Arī Seiferts bija Komunistiskās partijas biedrs, bet vēlāk viņš distancējās no oficiālajām partijas nostādnēm. Dzejolis ir uzrakstīts viņa daiļrades agrīnajā periodā, kad viņam bija ideālistisks skatījums uz komunismu un viņš cerēja, ka Padomju Savienība atnesīs jaunu laimīgu laikmetu strādnieku šķirai un apspiestajiem ļaudīm. Šo cilvēku aizstāvība bija viņa literāro darbu pastāvīga tēma visu dzīvi. J. Seiferts bija viens no izcilākajiem čehu avangardistiem. Viņa vēlāko gadu dzeju ir tulkojis Uldis Bērziņš, un 2015. gadā tā ir izdota grāmatā Mēra stabs/ skūpstu grāmata.

Sākotnēji abi dzejoļi bija politiskas pretestības dzeja. “Cirtēju” izmantoja komunistiskos svinīgos pasākumos un mācīja skolā kā svarīgu dzejoli, un tas kļuva par sava veida propagandas literatūru. Šie piemēri parāda, ka literārus tekstus var izmantot dažādiem politiskiem mērķiem, un mēs redzam arī, ka teksta nozīme ir atkarīga no tā ietekmes, uztveres un kontekstiem.

Konteksts: literatūras pasaule valsts sociālisma laikā

Pirms sākam aplūkot citus sociālisma laikmeta estētikas piemērus, ir lietderīgi gūt ieskatu tā laika pasaules literatūras dažādajās formās, necenšoties pārāk iedziļināties jautājumā.  Literārās produkcijas konteksta galvenie elementi bija izdevniecības, žurnāli, rakstnieku savienības, pasākumi un valsts un partijas kontrolējošās institūcijas.

Izdevniecībām bija svarīga loma, jo tās publicēja ārzemju autoru darbus, jaunos talantīgos un vecos vispāratzītos rakstniekus, tādejādi tās būtiski noteica, ko cilvēki vispār varēja lasīt, un, protams, tās tika ideoloģiski kontrolētas. Blakām oficiālajām izdevniecībām dažās valstīs, piemēram, Polijā, pastāvēja pagrīdes izdevniecības, skat.  poļu NOWA.

Žurnāli bija nopietna platforma, kur varēja publicēt stāstus, dzejoļus un esejas, un kur varēja notikt diskusijas un apspriešanas. Šie periodiskie izdevumi bija platforma dažāda veida literārajiem darbiem un kritikai. Daži centās paplašināt ideoloģiskās kontroles robežas, tādēļ laiku pa laikam tos slēdza, piem., Književne novine Dienvidslāvijā, Mozgó Világ un Tiszatáj Ungārijā.

Književne novine (Literatūras Ziņas) Avots: Sanja Radoviča

Rakstnieku savienības bija svarīgas organizācijas, un tajās bija pārstāvēta gan pakļaušanās oficiālajai līnijai, gan arī opozīcija un kritiski viedokļi. Noteiktos laika posmos, pat tad, ja tās bija aktīvi piedalījušās literatūras sovjetizācijā, tās spēja izveidot zināmu iekšēju autonomiju un pat pretoties uzspiestajai politikai poststaļinisma periodā (piem., Moldāvijas Rakstnieku savienība (Moldavian Writers’ Union) vai arī Lietuvas Rakstnieku savienība (Lithuanian Union of Writers). Astoņdesmitajos gados dažās savienībās bija vērojamas nopietnas pazīmes, kas liecināja, ka pastiprinās režīma kritika un opozīcija (piemēram, Ungārijas Rakstnieku savienības ikgadējā rakstnieku nometne Tokajā). Latvijas Rakstnieku savienība 1988. gadā veidojās par galveno opozīcijas centru padomju režīmam. Tā aktīvi piedalījās 1. un 2. jūnijā notikušā Radošo savienību plēnuma organizēšanā, kā arī Latvijas Tautas frontes veidošanā.

Pasākumi, tādi kā grāmatu prezentācijas, radošās inteliģences tikšanās un rakstnieku kongresi bija vēl viena platforma, kas palīdzēja ietekmēt diskusijas, literārās produkcijas jomas un tendences attiecīgajā valstī. Piemēram, nodarbībā par reliģisko opozīciju Polijas Mākslinieku nedēļa ir atzīmēta kā pasākums, kurā izpaudās disidentisms un opozīcija.

Rakstnieku savienības kongresi bija pasākumi, kuros bija vērojamas diskusijas, konfrontācija vai arī kultūras opozīcija.  Tas spilgti izpaudās Latvijas Rakstnieku savienības kongresā 1965. gada decembrī, kad literātu jaunākajai paaudzei izdevās nomainīt agrāko režīmam pilnībā padevīgo savienības valdi.  Lietuvas Rakstnieku savienības 5. Kongresā (5th Congress of the Lithuanian Writers Union) 1970. gadā rakstnieku vecākā paaudze kritizēja savus jaunākos kolēģus, jo to “modernisma” centrā vairs nebija saturs, kā tas bija tipiski sociālistiskajam reālismam (skat. tālāk), un viņi uzskatīja to par “formālismu”. Piecus gadus agrāk, 1965. gadā Moldāvijas Rakstnieku savienības kongresā (Congress of the Moldavian Union of Writers), dažādas paaudzes apvienojās un kritizēja moldāvu kultūras rusifikāciju.

Katrā valstī bija institūcijas, kas kontrolēja literāros darbus. Piemēram, Horvātijas Komunistu savienības Centrālās komitejas ideoloģiskā komisija (Ideological Commission of the Central Committee of the League of Communists of Croatia), Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja (Latvian Communist Party Central Committee), vai arī Ungārijā labi pazīstamais kultūras jomas politikas noteicējs, partijas Centrālās komitejas loceklis) Ģerģs Acēls (György Aczél), kura lēmumi noteica kultūas un mākslas dzīvi Kādāra laikmetā (šeit var atrast informāciju par notikumu “Acēla laikmetā” (event about the “Aczél Era”))

Jāatzīmē, ka dažas “nacionālas” izdevniecības atradās arī Rietumvalstīs. Tās publicēja darbus, kuri bija (vai arī varēja tikt) aizliegti attiecīgajā valstī (tamizdat). Bija vairāki rakstnieki, kas emigrēja un publicēja darbus trimdā, piem., Milans Kundera (Milan Kundera), Ivans Blatnijs (Ivan Blatny) un Danilo Kišs (Danilo Kis). Dažus no šiem autoriem lasītāji pēc režīma maiņas atklāja no jauna.

Pakļaušanās

Ne vienmēr ir viegli definēt, kas literatūrā būtu jāsaprot ar pakļaušanos ideoloģiskajai līnijai. No vienas puses, izteikta režīma kritika pilnīgi noteikti netika pieļauta, un kritiski literārie darbi netika publicēti (piem., Knuta Skujenieka dzejoļi (Knuts Skujenieks poems) kas bija rakstītas ieslodzījuma laikā), vai arī tika aizliegti (skat.Tiszatáj), kā arī izplatīti samizdatā (skat., Petko Ogoiska dzejoļus (Petko Ogoyski’s poems). No otras puses, partija un literārās dzīves oficiālie “arhitekti” pieprasīja noteiktu kultūras dzīves saturu un māksliniecisko līmeni, taču ne vienmēr skaidri formulēja, ko viņi sagaida, tādēļ literatūrai un mākslas darbiem bija iespēja iegūt zināmu autonomiju un brīvību, it īpaši pēcstaļinisma laikmetā. Kā redzēsim sadaļā par sociālistisko reālismu un opozīciju, robeža starp pakļaušanos un opozīciju ne vienmēr bija skaidri saskatāma.

Jāatzīmē arī, ka dažādos valsts sociālisma periodos kontroles pasākumi atšķīrās, un pilnīgi izteikta propagandas literatūra, kas reprezentēja pilnīgu un acīmredzamu pakļaušanos režīmam, bija raksturīga tikai smagākajiem apspiestības posmiem.

Propagandas literatūra

Terminu “propaganda” parasti lieto negatīvā nozīmē. To varētu definēt kā komunikācijas formu, kas cenšas ietekmēt sabiedrību un bieži vien manipulatīvā veidā mēģina nodot noteiktu vēstījumu vai idejas. Propagandas literatūra var tikt veidota kā dzeja, lugas, romāni un citi literāri darbi, kuriem piemīt ideoloģisks un manipulatīvs raksturs. Šāda tipa literatūra bija īpaši izplatīta režīma pirmajā (staļiniskajā) posmā, bet valstīs, kur bija spēcīgs personības kults (kā Čaušesku Rumānijā), tai bija būtiska loma arī vēlīnajā sociālismā. Visekstrēmākās propagandas literatūras izpausmes bija slavinoša rakstura. Tās cildināja partijas un Padomju Savienības panākumus, vai arī Vadoņa izcilību. Piecdesmitajos gados rakstniekus spieda rakstīt propagandas darbus un arī tad, ja nebija tieša pieprasījuma, viņi bieži vien juta, ka tas ir jādara. Piemēram, ungāru autors Ģula Illēšs (Gyula Illyés) 1950. gadā slepeni uzrakstīja spēcīgu pretošanās rakstura dzeju par tirāniju, bet 1952. gadā piedalījās krājumā, kurā 60. dzimšanas dienā tika apdziedāts Ungārijas autoritārais līderis Rākoši.   Rakstnieku savienības Staļina laikā izteikti veicināja propagandas literatūras radīšanu (skat. augstāk).

Propagandas literatūra parasti pasniedz vienkāršu, viegli saprotamu vēstījumu. Tā ir dogmatiska un bieži balstās uz iepriekš noteiktām shēmām. Šie darbi ir cieši saistīti ar laiku, kad tie tika publicēti, jo tos ļoti ātri aizmirsa. Austrumeiropā propagandas literatūra ir izzudusi no kultūras atmiņas un kultūras kanona, un šodien ir ļoti grūti atrast šādus darbus Internetā, (it īpaši tulkojumā angļu valodā).  Tomēr ir interesanti lasīt šādus darbus un izjust to īpašās estētiskās iezīmes.

Poētiskā rakstura dēļ komunisma laikmeta dziesmas var uzskatīt par daļu no propagandas literatūras. Tajās lirisko vēstījumu pastiprināja mūzikas spēks. Daži darbi ir pieejami Internetā, un dažās valstīs tie ir pat diezgan populāri, jo skan komiski, un jaunieši tos dzied ar ironiju, lai gan vecākās paaudzes ļaudis nereti atceras ar zināmu nostalģiju. Tādejādi šo dziesmu uztvere šodien atšķiras no tās, kāda tā bija sociālisma laikmetā.

Sociālistiskais reālisms

Sociālistiskais reālisms bija režīma uzspiestais estētikas stils. Opozīcija šim stilam samizdata vai tamizdata publikācijā nozīmēja arī opozīciju autoritārajai sistēmai (piemēram, tamizdata publikācijā Kas ir sociālistiskais reālisms? (What is socialist realism?), kas apšaubīja tā pamata postulātus). Tomēr sociālistiskais reālisms nebija tikai ideoloģiska un dogmatiska estētika, tas izpaudās ļoti dažādās formās, kuras nevar aprakstīt ar iepriekš noteiktiem kritērijiem. Sociālistiskais reālisms pastāvēja arī ārpus sociālistisko valstu robežām. To bija pieņēmuši arī daži rakstnieki Rietumos (piemēram, Luijs Aragons un, līdz zināmai pakāpei, Pablo Neruda). Krievu rakstnieks Maksims Gorkijs, kas tiek uzskatīts par vienu no pazīstamākajiem padomju sociālistiskā reālisma pārstāvjiem, 1934. gadā Padomju Rakstnieku savienības kongresā uzstājās ar runu par literatūras lomu sociālismā. Viņa izteikumi šajā runā liecina, ka viņam bija svarīga ne tikai estētika, bet arī strādnieku šķiras emancipācijas un sociālā stāvokļa izmaiņu projekts:

“Kapitālisma kultūra nav nekas cits kā paņēmienu sistēma, kuru mērķis ir buržuāzijas fiziska un morāla ekspansija un varas nostiprināšana pār pasauli, cilvēkiem, zemes bagātībām un dabas spēkiem. Buržuāzija nekad nav sapratusi kultūras attīstības procesu kā visas cilvēces masu attīstību. (…) Zemniekiem un strādniekiem ir liegtas tiesības uz izglītību – tiesības attīstīt prātu un gribu, lai izprastu dzīvi, lai mainītu dzīves apstākļus, lai padarītu darba apstākļus ciešamākus. Skolas apmācīja un joprojām apmāca vienīgi pakļāvīgus kapitālisma sulaiņus, kas tic tā neaizskaramībai un likumībai.”^[1] 

Kongresā tika nolemts, ka, lai piepildītu šo mērķi, mākslai un literatūrai jāseko zināmām vadlīnijām, un šie principi ir sociālistiskā reālisma pamats.

Atbilstoši šīm vadlīnijām, sociālistiskajai lietaratūrai jābūt

• reālistiskai: jāparāda kapitālisma un strādnieku šķiras dzīves realitāte, it sevišķi tipiski personāži un ikdienas dzīves skati;
• proletāriskai: interesantai strādniekiem, saistītai ar viņu dzīvi;
• ideoloģiski angažētai: jākalpo ideoloģijai, kas atmasko kapitālisma (melīgās) ideoloģiskās konstrukcijas;
• sociāli aktīvai/revolucionārai: ar mērķi veicināt sociālās pārmaiņas;
• politiski angažētai: jāatbalsta partijas cīņa par kapitālisma sakāvi.

Protams, tās ir tikai dažas vispārīgas līnijas, kas dažādās sabiedriski politiskajās situācijās tika tulkotas dažādi. Kā jau mēs redzējām, Staļina laikā kontrole bija stingrāka un nozīmīgāka bija tieša propaganda, lai gan arī šajā laikā tika publicēti darbi, kas ne visos punktos sakrita ar minētajiem estētiskajiem principiem.

Dažādos laikos un dažādās valstīs režīma vēlmes ietekmēja arī citi faktori, piemēram, dažās PSRS republikās sovjetizācija vienlaiku nozīmēja arī rusifikāciju. Dažādos kontekstos režīmam bija arī dažāda attieksme pret nacionālismu. Citreiz priekšplānā izvirzīja internacionālismu, bet citos posmos nacionālo literatūru atzina un atbalstīja.

Daži autori, kas atbalstīja vai samierinājās ar režīmu, nevadījās no sociālistiskā reālisma vadlīnijām, bet citi, kas tām sekoja, bija kritiski noskaņoti pret režīmu un viņus ne vienmēr saudzēja.

Piemēram, Dienvidslāvijā, kur kopš 1949. gada (sakarā ar Tito atšķelšanos no Staļina) ideoloģiskie ierobežojumi literatūrā bija mazāk izjūtami, Ivo Andričs (Ivo Andrić) baudīja privileģētu stāvokli, turklāt viņš bija arī starptautiski atzīts rakstnieks (1961. gadā viņš saņēma Nobela prēmiju). Lai gan viņa proza bija reālistiska, tā nebija tipisks sociālistiskā reālisma paraugs. Daži cilvēki viņu apsūdzēja oportūnismā (of being opportunistic).

Vēl viena šā laika posma nozīmīga personība ir horvāts Ivans Aralica. Viņš bija partijas biedrs un kādu laiku arī politisks darbinieks, taču vienmēr bija kritiski noskaņots pret režīmu, redzot, kā tas veido dogmatisku apziņu marginalizētos sabiedrība slāņos, kā rezultātā tiek iznīcinātas vecās morāles normas, un tās netiek aizstātas ar jaunām. Vēlāk, kad Aralicu piespieda atkāpties no oficiālajiem posteņiem, viņu nodarbināja attiecības starp varu un indivīdu.

Ungārijā Ģula Illēšs bija viens no visatzītākajiem autoriem, jo bija kreisi noskaņots un cēlies “no tautas”. Citam ungāru dzejniekam, Ferencam Juhāsam (Ferenc Juhász), bija līdzīgas reālisma un folklorisma saknes, un viņš kļuva par prominentu ungāru literatūras personību. Viņu reizēm atbalstīja un atzina, bet sociālisma laikā viņam nācās pārciest arī uzbrukumus, kuru iemesls bija īpaši tas, ka piecdesmitajos gados viņš radikāli mainīja stilu un ienesa jaunu mītisku stilu ungāru literatūrā.

Viens no interesantākajiem piemēriem neskaidrajām robežām starp opozīciju un pakļaušanos ir Adama Važika (Adam Ważyk) Poēma pieaugušajiem, kuru 1965. gadā publicēja Polijas rakstnieku asociācijas oficiālais žurnāls. Tā ir sociālistiskā reālisma dzeja, kurā tiek kritizēts staļiniskais režīms, un pēc tam, kad partija to nosodīja, tā plaši izplatījās, un tika uztverta kā skaidri izteikts disidentisks darbs.

Lūdzu, izlasiet tekstu un atbildiet uz sekojošiem jautājumiem:

• Kā poēmā izpaužas sociālistiskā reālisma iezīmes? Mēģiniet salīdzināt augstāk nosauktos kritērijus un tekstu.
• Kā tekstā kriticisms tiek izteikts un pastiprināts?

Pretošanās un opozīcijas dzeja

Adama Važika poēmā var saskatīt opozīcijas poētikas piemēru. Tā izmanto oficiālo sociālistiskā reālisma žanru, un tās saturs saskan ar marksisma ideoloģiju, taču tā kritizē attiecīgo politisko sistēmu. Tā ir paraugs literārajai opozīcijai, kas pastāv marksistiskās tradīcijas ietvaros.  Taču pretošanās poētika nebija viendabīga. Šajā sadaļā mēs aplūkosim dažus piemērus, kas to parāda. Jāatzīmē turklāt, ka literārā pretestība nebija tikai poētikas jautājums. Tā ietekmēja cilvēku ikdienas dzīvi, karjeru, veselību un dažos ekstrēmos gadījumos tā prasīja dažu autoru dzīvību, piemēram, 1963. gadā Polijas policija noslepkavoja Gžegožu Pžemiku (Grzegorz Przemyk).  Taču šīs nodarbības mērķis ir interpretēt tekstus vēsturisko notikumu gaismā un kontekstā, bet nevis ar tekstiem izgaismot vēsturiskos notikumus. Tādēļ šīs nodarbības pēdējā sadaļā mēs aplūkosim dažas opozīcijas literatūras estētiskās formas un piedāvāsim divus konkrētus tekstus interpretācijai.

Daži teksti ir konkrēta sistēmas kritika, citi godina un piemin varoņus – disidentus (piem., Ungārijas premjerministru Imri Naģu (Imre Nagy), kuru 1958. gadā sodīja ar nāvi). Ungāru dzejnieks Gāspārs Naģs (Gáspár Nagy) (literārās opozīcijas nozīmīga personība), publicēja dzejoli pret preses brīvības ierobežojumiem, kā arī vēl vienu, kas bija skaidri izteikts aicinājums pārapbedīt Imri Naģu. Abus dzejoļus pakļāva cenzūrai.

Daži teksti atmasko režīma nežēlīgās represijas, piemēram, rumāņa Paula Gomas grāmata Gerla (Paul Goma’s book: Gherla) par viņa ieslodzījuma laiku, vai Virdžila Jerunkas grāmata Pitešti (Virgil Ierunca’s book: Pitești), kas balstās uz bijušo cietumnieku stāstiem par “pāraudzināšanu” ar spīdzināšanas palīdzību.  Šīs grāmatas tika publicētas nesociālistiskajās valstīs.

Citi teksti testēja cenzūras robežas. Piemēram, Anas Blandianas poēma bērniem (Ana Blandiana’s poem for children) stāsta par viņas kaķi Arpadžiku. Viņš tiek aprakstīts kā “superzvaigzne, kuram uzgavilē ikviens, sagaida ar tradicionālo sālsmaizi un ar lielu godu, lai kur viņš neietu, un visi apkārtējie pilda viņa pavēles.” Šīs ainas cilvēkiem atgādināja Čaušesku (Rumānijas diktatora) darba braucienus pa valsti.

Ana Blandiana

Dažas poēmas izslīdēja caur cenzūru un tika publicētas, jo cenzori nesaprata teksta opozicionāro vēstījumu. Tā tas notika Gerharda Ortinava (Gerhard Ortinau) poēmu Ielas balāde par tradicionālās gramatikas desmit vārdšķirām (The street ballad of the ten parts of speech of the traditional grammar), kas bija sarakstīta vācu valodā. Tās publikāciju veicināja zināma liberalizācija un Rumānijas kultūras institūciju relatīvā autonomija sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito gadu sākumā. Poēma apraksta diktatūru, izmantojot metaforas un kalambūrus, kā arī absurdus izteikumus, piemēram, “vietniekvārdu arestēja”, un tās nonkonformisms izpaužas arī pareizrakstībā, izvairoties no vācu valodā pieņemtās tradīcijas rakstīt lietvārdus ar lielo burtu.

Arī citi teksti politisko režīmu kritizēja netieši. Tie izmantoja smalkākas alegorijas, metaforas un tēlainus izteikumus, kas slēpa disidentisku vēstījumu, skat. šīs sadaļas beigās norādītos tekstus vai arī Petko Ogoiska samizdata darbu (Petko Ogoyski’s samizdat work), kurā kritika ir paslēpta alegorisku pasaku, joku, dzejas un aforisma formā. Citos netiešās pretošanās gadījumos izvēlētais un atspoguļotais saturs atšķīrās no tā, ko pieprasīja partijas vadlīnijas (nacionālās vērtības un dimensijas pret internacionalizāciju, personīgās un indivīda brīvības izvirzīšana priekšplānā u.c.).

Viena no Ogoiska samizdata publikācijām: Ogoyski, Petko (1981). Tritsvetie. Trohi ot hlyab. stihove i aforizmi [“Trīs krāsas. Maizes drupačas. Dzejoļi un aforismi”] Sofija. Avots: Anelija Kassabova

Knuta Skujenieka dzejoļu manuskripti, kas veido dzejoļu krājumu “Sēkla sniegā”. Avots: Latvijas Nacionālā bibliotēka

Cita literārās pretošanās forma bija tādas ārvalstu literatūras tulkošana, kas pārstāvēja citu estētiku un nesa jaunu saturu vietējai literatūras pasaulei, ļoti bieži neatbilstošu oficiālajai kultūrpolitikai. Interesants piemērs ir bijušais Ungārijas valsts prezidents Ārpāds Gencs (Árpád Göncz). Līdztekus citām disidentiskām aktivitātēm viņš pārtulkoja daudzus autoru tekstus, tostarp Tolkīna Gredzenu pavēlnieku.

Visbeidzot, valsts sociālisma laikā pastāvēja arī izteikta estētiska opozīcija, kas kritizēja sociālistisko reālismu, iezīmēja citas estētikas iespējamību vai arī vienkārši savos darbos izmantoja citu poētiku. Krievu rakstnieks un literatūras kritķis Andrejs Siņavskis (Andrei Siniavskii) noraidīja ideju, ka literatūrai ne tikai jābūt sociāli aktīvai, bet arī jācenšas definēt un transformēt realitāti. Līdzīga veida opozīciju pārstāv Sociālistiskā sirreālisma manifests (Manifesto of Socialist Surrealism). Šis manifests atzīst pārmaiņu un sociālās transformācijas elementu sociālistiskajā estētikā, bet saista to ar irracionālu, priekpilnu spontānitāti. Trešo pieeju pārstāvēja pagrīdes periodiskais izdevums ‘brulion’, kas kritizēja kā sociālistisko režīmu, tā arī disidentu subkultūru, balstoties uz postmodernismu (to raksturo modernās pasaules humānisma apšaubīšana, izmantojot fragmentāciju, spēlēšanos ar tekstu, acīmredzamo nozīmju noliegšanu, paradoksus, neuzticamus stāstniekus, autora atsaukšanos uz sevi).

brulion: literārs un kultūras izdevums. No Poļu pagrīdes izdevumu kolekcijas Poļu POSK bibliotēkā Londonā.

Bija daudzi autori, kas savos darbos noteikti iestājās pret oficiālās estētikas vadlīnijām. Citu starpā jāatzīmē Pētera Esterhāzi (Péter Esterházy) postmodernie, tekstuāli fragmentētie romāni, Ģerģa Petri (György Petri) musinošais, pašreflektīvais un “antiestētiskais” stils (viņš bija arī nozīmīgs un ikonisks opozīcijas un samizdata literatūras pārstāvis Ungārijā septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados), “trakā dzejnieka” Jirži Fialas (Jiří Fiala) performances, turklāt viņa neatkarīgo dzīvesstilu jau pašu par sevi var uzskatīt par protestu.

Lūdzu, izlasiet Pielikumā sekojošu dzeju:

Vizma Belševica: Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām

Edvards Kocbeks: Mikrofons sienā

Knuts Skujenieks: Pienenei kas uzziedējusi novembrī

Katram no tiem ir izteikta savdabīga opozicionāla dimensija. Mēģiniet to identificēt un interpretēt.

Informācija un jautājumi interpretācijai:

Vizma Belševica: Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām

Rolfs Ekmanis par Belševicas poēmu raksta: “[Poēma] pretstata intensīvu, apsūdzošu poētisku komentāru dievbijīgajai trīspadsmitā gadsimta hronikai un stāsta par laupīšanām, dedzināšanām, izvarošanām un slepkavībām, kuras liela un spēcīga tauta izdarīja pret mazu tautu ideoloģijas, šajā gadījumā, kristietības vārdā. (…) Tiek uzskatīts, ka Livonijas hronika, latīņu oriģinālā pazīstama kā Heinrici Chronicon Livoniae, ir uzrakstīta starp 1225. un 1227. gadu un apraksta galvenokārt to, kā vācieši iekaroja Livoniju starp 1180. un 1227. gadu. Lai gan aprakstītais noticis pirms kādiem astoņsimt gadiem, Belševicas poētiskās “piezīmes” ir uzkrītoši aktuālas. Citējot latviešu dzejnieku un kritiķi Gunāru Saliņu, starp elementiem, kas padara Belševicas stāstu apbrīnojami mūsdienīgu ir “sazvērnieciskā dedzība, ar kuru viņas Indriķis piesaista lasītāju. Šajā ziņā Belševicas pieeja izteikti atšķiras no veida, kā līdzīgu vēsturisko materiālu traktē vairums citu latviešu dzejnieku. Ja tradicionālā varoņepiskā balāde, lai cik izcili tā uzrakstīta, tiecas parādīt pagātni kā kaut ko piemiņas vērtu, bet vienlaicīgi tālu un neatgūstamu, Belševicas poēma pasniedz vēsturi ar ziņu raidījuma steidzamību kā šā brīža politisku un personisku krīzi.””

Ko jums nozīmē “piezīmju rakstīšana uz malām”? Vai jūs tādas rakstāt, it sevišķi, mēģinot citādi interpretēt oriģinālo tekstu? Vai jūs to darīsiet? Ar kuru vai kāda veida tekstu? Kā šīs piezīmes atšķirsies no oriģināla? Kā šīs piezīmes poēmā atšķiras no oriģināla, un ko šīs atšķirības pastāsta par režīmu? Kā literatūra dod iespēju rakstīt vai izteikt viedokli, kas runā pretī oficiālajai interpretācijai? Kādas ir šādas izteiksmes formas robežas?

Edvards Kocbeks: Mikrofons sienā

Edvards Kocbeks bija kristīgais sociālists, kas pievienojās Tito partizāņu pretošanās kustībai Dienvidslāvijā Otrā pasaules kara laikā. Viņš zaudēja politisko labvēlību 1952. gadā, kad publicēja dzejoļu krājumu Bailes un drosme, kurā bija stāsti par partizānu kustības morālajām dilemmām (par šo jautājumu nebija pieņemts runāt Tito valdīšanas laikā). Nākamajās desmitgadēs viņam nācās ciest no cenzūras un izspiegošanas. Šī situācija ir grafiski attēlota dzejolī “Mikrofons sienā”.

Pievērsiet īpašu uzmanību klusuma un (skaļas) balss attēlojumam dzejolī. Vai jums ir kādreiz bijusi līdzīga pieredze (vai arī ir nācies dzirdēt no citiem par šādu pieredzi), kad jūs (vai viņi) bija spiesti klusēt, vai arī jūs (vai viņi) klusēja pretojoties kaut kam, bet jums gribējās teikt:: “…mans laiks ir pienācis un es tevi apvainoju, nolādu, tu esi krāpnieks, indētājs..” un “…es esmu, kas esmu…”. Kā jūsu pieredze atšķiras no tās, kas aprakstīta dzejolī? Ņemiet vērā arī vēsturisko apstākļus, kuros dzejolis sarakstīts.  Kas dzejolī domāts ar atriebību? Kādā veidā poēma var būt atriebība (padomājiet arī par poētisko tekstu ilgdzīvošanu un reinterpretāciju)?

Knuts Skujenieks: Pienenei kas uzziedēja novembrī

Kā jau iepriekš teikts, Knuts Skujenieks rakstīja dzeju ieslodzījuma laikā Gulagā 1963.–1969. gadā. Tā ir pavisam cita veida opozīcijas literatūra. Dzejolī, atšķirībā no iepriekšējiem diviem darbiem, nav tieša protesta. Pats dzejnieks raksta (citēts Reģistrā (the Registry): “Sašutums un protests pakāpeniski pārvērtās par cīņu pret cietumu sevī pašā”.

Kā ziedošās pienenes metaforā izpaužas šī iekšējā cīņa? Ko nozīmē mājas, atrodoties cietumā? Kāda veida personīga pretošanās un opozīcija tiek pausta šajā tēlā? Vai jūs to varat sasaistīt ar jebkādu savas pretestības pieredzi? Kāpēc šis dzejolis tiktu uzskatīts par opozicionāru, ja to publicētu Latvijā septiņdesmitajos gados?  Kā publicētais teksts atšķirtos no pretestības, kuru dzejolī ir paudis dzejnieks?

Uzdevumi:

• Ja esat lasījuši Orvela 1984, mēģiniet analizēt, kā viņa aprakstītie propagandas mehānismi palīdz saprast jūsu atrastos tekstus.
• Uzrakstiet (individuāli vai grupā) parodiju par propagandas dzeju.
• Sameklējiet Reģistrā rakstniekus, par kuriem esat mācījušies literatūras stundās (jūsu valstī) un nosakiet, kādos kontekstos viņi tiek pieminēti. Kādas bija viņu attiecības ar režīmu? Sagatavojiet rakstisku vai mutisku kopsavilkumu.
• Grupas projekts: sameklējiet Reģistrā un jūsu vietējā kontekstā periodiskos izdevumus, savienības un organizācijas (no aplūkojamā laika posma). Apkopojiet tekstus no šīm platformām un sagatavojiet nelielu uzstāšanos, kas kaut kādā veidā rezonē ar laikmeta atmosfēru un tekstu kontekstu.
• Uzrakstiet opozicionāru dzeju vai īsu stāstu (individuāli vai kopā): izvēlieties tēmu (tas var būt kaut kas no aktuālajiem notikumiem), par kuru gribat kritiski izteikties un radiet tekstu, kas pauž pretošanos un opozīciju. Pēc nolasīšanas apspriediet ar pārējiem, kā teksts atšķiras no opozīcijas literatūras, kuru studējāt. Mēģiniet atrast mūsdienu “opozīcijas literatūras” piemērus un atkārtojiet to pašu. Mēģiniet identificēt dažas būtiskas sociālisma laikmeta opozīcijas literatūras iezīmes.

Pielikums: teksti

Panti Revolūciju pieminot

(fragmenti)

Ielu sienu rudenīgo miglu

ātri salauza automobiļu metāla vīles

un tūkstošiem sarkano karogu,

virs pūļa galvām tie sakusa liesmojošā ugunskurā,

un tie nebija garie teleskopi skatu tornī

un tas nebija bārdains astronoms,

tās bija lielgabalu lafetes, kad sarkangvardi

sāka noārdīt līdz pamatiem veco kārtību,

un pie apvāršņa, uz ielas bruģa, neauglīgā zemē,

kā arī cilvēka plaukstā,

viņi atrada piecstaru zvaigzni, kas staros

no tālienes kā rītazvaigzne,

tas nebija dusoša vulkāna izvirdums, no kura Eiropa joprojām

trīc,

un dreb valdību un departamentu logi,

tā nebija lava, kas remdeni plūda straumēm,

tās bija asinis, asinis, cilvēku asinis,

tās polifonisko mūziku mēs godbijīgi klausījāmies,

un bijām muļķi un nesapratām,

domājot, ka tas nav iespējams,

ka tas nebija spēks, bet bija brīnums,

un kad negaidīti tepat blakām

jauna zeme pēkšņi radās,

mēs domājām – tas ir brīnums…

(…)

[Parindenis, tulkots no izdevuma angļu valodā: Seifert, J. (1999). Early Poetry of Jaroslav Seifert. Northwestern University Press]

Cirtējs

(fragments)

– Nāc, nogāz kapitālu, nevaimanā,

neraudi par sīkām lauskām!

Ja tu cērt pa likteņa pēdām,

smalkā zemniecība kliedz –

platais cirvis smejas.

 [Parindenis]

Saistība

(fragments)

es esmu saistīts pārāk ilgi

es negribu vairāk būt saistīts

es arī esmu saistīts pārāk ilgi

jā

ar tevi

un ar tevi

es vairs neesmu saistīts

es arī neesmu vairāk saistīts

jā, jā, arī es nē

veltīgi, kas vienreiz ir bijis saistīts

paliek saistīts vienmēr

 [Parindenis pēc: http://cultural-opposition.eu/courage/individual/n25267]

Ja es būtu roze…

(fragments)

Ja es būtu iela, mīļais, es vienmēr būtu tīra.

Katru sasodītu nakti es mazgātos gaismā.

Ja kādu dienu tanki slātu pa mani.

Zeme ar vaidu sabruktu zem manis.

Ja es būtu karogs, mīļā, tu nekad neredzētu mani viļņojamies.

Es būtu nikns uz visiem vējiem man apkārt.

Es priecātos, ja tie nostieptu mani taisni.

Lai visi vēji (cita versija: vējš no Austrumiem) nevar ar mani spēlēties.

[Parindenis pēc: https://lyricstranslate.com/en/ha-en-rozsa-volnek-if-i-was-rose.html#ixzz5ImLJpbKZ]

Adams Važiks (Adam Ważyk): Poēma pieaugušajiem

14.

Viņi kliedza uz rituāla piekopējiem,

viņi pamācīja,

apgaismoja un

kaunināja rituāla piekopējus.

Viņi meklēja palīdzību literatūrā,

piecgadīgie jaunekļi,

kurus jāizglīto

un kuriem jāizglīto.

Vai rituāla piekopējs ir ienaidnieks?

Rituāla piekopējs nav ienaidnieks,

rituāla piekopējs ir jāpamāca,

viņš ir jāapgaismo,

viņš ir jākaunina,

viņš ir jāpārliecina.

Mums jāizglīto.

Viņi ir padarījuši cilvēkus par sludinātājiem.

Es klausījos gudru lekciju:

“Bez pareizi sadalītiem ekonomiskajiem stimuliem

Mums nebūs tehniskā progresa.”

Tie ir marksista vārdi.

Tā ir izpratne par patiesajiem likumiem,

utopijas beigas.

Vairs nebūs romānu par rituālu piekopējiem,

būs romāni par izgudrotāju nedienām,

par raizēm, kas moka mūs visus.

Tā ir mana kailā poēma

Pirms tā piebriest

Ar raizēm, krāsām un zemes smaržām.

15.

Cilvēki ir noguruši no darba,

ir cilvēki no Nova Huta,

kas nekad nav bijuši teātrī,

poļu āboli, kuri netiek poļu bērniem,

bērni, par kuriem ņirgājas krimināli ārsti,

zēni, kas spiesti melot,

meitenes, kas spiestas melot,

vecas sievas, kuras vīri izmet no mājām,

pārguruši cilvēki, kas cieš no stenokardijas,

cilvēki, kurus nomelno un apspļauda,

cilvēki, kurus aplaupa ielās

slepkavas, kuriem likums neparedz sodu,

cilvēki, kas gaida avīzes,

cilvēki, kas gaida taisnu tiesu,

cilvēki, kas gaida ilgi.

Uz šīs zemes mēs runājam to cilvēku vārdā,

kas ir noguruši no darba,

mēs lūdzam par atslēgām, kas der durvīm,

par istabām ar logiem,

par nesapelējušām sienām,

par nicinājumu pret avīzēm,

par svētīto cilvēka laiku,

par drošu māju,

par mazu atšķirību starp vārdiem un darbiem.

Uz zemes mēs lūdzam to,

par ko nerotaļājamies, metot kauliņus,

par ko miljoniem cilvēku krituši kaujās,

mēs lūdzam skaidru patiesību un brīvības graudus,

par kvēlojošu domu,

par kvēlojošu domu,

mēs lūdzam ik dienu,

mēs lūdzam caur mūsu Partiju.

[Parindenis no: http://konicki.com/blog2/2009/06/04/june-4-a-poem-for-adults-by-adam-wazyk/]

Vizma Belševica:

Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām

[Avots: Jaunā Gaita nr. 243, decembris 2005

https://jaunagaita.net/jg243/JG243_Dzeja.htm]

Edvards Kocbeks (Edvard Kocbek):

Mikrofons sienā

Beidzot mēs esam vieni –

tu un es,

taču nedomā pat

neuztraukties vai atpūsties,

jo mūsu darbs tagad tikai sākas.

Tu klausīsies manu klusumu,

kas ir tik pļāpīgs

un ievelk tevi patiesības dziļumos.

Klausies uzmanīgi, tu,

zvērs bez acīm un mēles,

briesmonis,kam ir tikai ausis.

Mans gars runā bez balss,

nedzirdami kliedz un vaid

par prieku, ka tu esi šeit,

tu – Lielās Aizdomas,

kas alkst, lai es atklātu sevi.

Mans klusums atver grāmatas

un bīstamus manuskriptus,

vārdnīcas un praviešus,

senas patiesības un likumus,

stāstus par lojalitāti un mocībām.

Tu nevari atpūsties,

tev tas jānorij, jāaprij,

lai gan tu dzirksteļo

un tava mašīna ir izsīkusi.

Tu nevari mani pārtraukt

vai atbildēt;

mans laiks ir pienācis

un es tevi apvainoju, nolādu,

tu esi krāpnieks, indētājs,

svētuma apgānītājs, vergs, sātans,

mašīna, nāve, nāve.

Tu norij savu kaunu

un esi nolādēts klausīties

bet nerunāt,

jo tu esi briesmonis

tikai ar ausīm

un ar nodevības pilnu vēderu;

bez mēles un patiesības

tu esi bezspēcīgs,

tu nevari mani nosaukt par vārguli

vai par spēkavīru,

nevari pateikt vārdus “žēlsirdība” vai “izmisums”,

nevari uzkliegt, lai es apklustu,

lai gan dedz verdziskās dusmās.

Es apsveicu tevi, kroplīgais radījums,

un priecājos, ka tu esi te

iemūrēts dienu un nakti,

Lielo Aizdomu nolādētais atzarojums,

nežēlīgā spēka sātaniskais vēders,

kurš ir tik vājš, ka trīc dienu un nakti.

Tagad tu atmodini manu spēku,

manu vienoto un nesadalīto spēku,

es nevaru savā vietā

nolikt kādu citu,

es esmu, kas esmu –

nemierīgs un meklējošs,

sirsnība un sāpes,

ticība, cerība, mīlestība,

tavs lieliskais aizdomu apkarotājs –

tu nekad mani nesadalīsi,

tu mani nedubultosi,

nepieķersi

melos vai shēmošanā.

Tu nekad nebūsi manas sirdsapziņas bende,

tev nav izvēles,

kā tikai norīt manu prieku

vai, dažkārt, grūtsirdību.

Tu, mans ienaidnieks,

mans neauglīgais kaimiņš,

tik atšķirīgs un necilvēcisks,

nespējīgs izrauties brīvībā,

zaudēt prātu vai darīt sev galu,

varu pateikt,

esmu zaudējis pacietību,

tava aste ir iespiesta starp kājām,

bet tas ir tikai uzmetums

manai atriebībai:

mana patiesā atriebība

ir poēma.

Tu mani nekad nepazīsi,

tavās ausīs nav gaismas

un laika gaitā tās apklusīs,

bet es esmu liesmains

ugunsgrēks,

kas nekad nepārstās degt

un svilināt.

[Parindenis no: Embers in the House of Night.

Avots: https://www.poetryinternationalweb.net/pi/site/poem/item/5160/auto/Mikrofon-v-zidu]

Knuts Skujenieks:

Pienenei, kas uzziedējusi novembrī

Ja tu zini ka tev ir jāzied

Neprasi vai ir pienācis laiks

Neprasi vai ir pagājis laiks

Ja tu zini, ka tev ir jāzied

Klausi balsij kas tevī tek

Tad kad sula spiež tavas saknes

Tad kad tevi tavs zaļums moka

Klausi balsij kas tevī tek

Cel uz augšu dzelteno kroni

Sajauc plānus un mēneškārtas

Sajauc likumus sajauc prātus

Cel uz augšu dzelteno kroni

Un ar tevi mēs esam mājās

Uzziedējusi neaicināta

Uzziedējusi nelūgdama

Un ar tevi mēs esam mājās

[Avots: Knuts Skujenieks: Seed in Snow. Lannan BOA Editions, 2016]

^[1] Avots: https://www.marxists.org/archive/gorky-maxim/1934/soviet-literature.htm