COURAGE

savienojot kolekcijas

Darbošanās iespējas sociālismā

Kopš sešdesmito gadu sākuma sociālistisko sabiedrību vadītāji atslābināja iekšpolitiku un stingro diktatūru sāka aizvietot ar miermīlīgāku taktiku. Jānošs Kādārs (János Kádár) Ungārijas Sociālistiskās Strādnieku partijas pirmais sekretārs, partijas kongresā 1962. gada 20. novembrī pateica pazīstamos vārdus: “Kas nav pret mums, ir ar mums”. Zināmā mērā šis “likums” attiecās uz visām reģiona valstīm, izņemot Rumāniju, kurā dažādu notikumu rezultātā, piemēram, pēc 1956., 1968. gada notikumiem, kā arī karastāvokļa ieviešanas Polijā (1981. gadā), 1968. gada notikumiem Čehoslovākijā, režīms kļuva pat bargāks.

Cilvēki visumā iemācījās dzīvot sistēmas ietvaros, vai arī viņus piespieda to izdarīt. Viņi apguva izdzīvošanas stratēģijas, kas deva iespēju izdzīvot pastāvošajos ierobežojumos. Publisko aktivitāti pilsoņi nomainīja pret privāto sfēru un akceptēja iespējas, kuras deva sistēma. Lai nodrošinātu savu eksistenci, viņi atteicās no dažām brīvībām, akceptēja klusēšanas paradumu, un apsprieda politiku tikai aiz slēgtām durvīm. Daudzos gadījumos, viņi pilnībā atteicās runāt publiski, atbilstoši vēl vienam izteicienam: “Sienām ir ausis”.

Taču bija arī kritiski domājošie, kas noliedza šos noteikumus un valsts varas pārspēka realitāti, un savu noliegumu izpauda ikdienas dzīvē savā vidē. Nereti tas nozīmēja tikai dzīvot un domāt autonomi, nepieņemot oficiālo ideoloģiju vai arī akceptējot nacionālo un seksuālo identitāti, kuru nosodīja sociālistiskā morāle un pasaules uzskats.  Dažkārt cilvēki gāja tālāk un riskēja ar savu personisko brīvību vai pat dzīvību, lai, piemēram, kontrabandas ceļā nogādātu reliģijas vai kultūras priekšmetus no Rietumiem uz savām valstīm.  Tādēļ ikdienas varoņi ir plaša kategorija, un šajā nodarbībā, necenšoties dot kompleksu skatījumu, tiks aplūkoti atsevišķi ikdienas pretestības gadījumi sociālisma laikmetā

Kultūras kontrabanda

Nikolaje Čaušesku (Nicolae Ceausescu), Rumānijas Sociālistiskās Republikas prezidents un Rumānijas Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs (Karpatu ģēnijs, kā viņu dēvēja lišķi, kas veidoja viņa personības kultu), nostabilizēja partijas līdera monopolstāvokli un par galveno ekonomisko mērķi pasludināja Rumānijas valsts parāda atmaksāšanu. Rezultātā valsts nonāca uz pilnīga ekonomiskā bankrota sliekšņa, un pilsoņu dzīve kļuva neciešama. Laikā, kad sociālistiskajās valstīs astoņdesmitajos gados atmosfēru viscaur raksturoja mērenība, Rumānija atradās pilnīgā politiskā un kultūras izolācijā – cilvēki cieta badu un sala, un par Rumānijas slepenpoliciju, kuru pazīst kā Securitate, klīda briesmīgi stāsti. Pēc 1985. gada abu televīzijas kanālu programmu skaitu pastāvīgi samazināja, un beigās tās raidīja tikai divas stundas dienā, turklāt tikai propagandas materiālus.

Irina Margareta Nistora

Šajā smacējošajā politiskajā klimatā tika izveidots nelegāls kontrabandas tīkls. Cilvēki saspiedās daudzdzīvokļu namu dzīvoklīšos, lai skatītos populāras amerikāņu komēdijas, spriedzes un piedzīvojumu filmas. Slepenie mājas kinoteātri nozīmēja brīvību daudziem cilvēkiem, un jau pati filmu skatīšanās bija opozicionāra darbība, jo nācās ņemt vērā Securitate reidu iespējamību. Irina Margareta Nistora, kas pārtulkoja un dublēja vairāk nekā 3000 filmas, kļuva par vispārēju varoni, lai gan līdz 1989. gadam neviens nezināja, kā viņa izskatījās. Viņas privātajā kolekcijā mājās ir vairākas piezīmju grāmatiņas, kurās ierakstīti viņas tulkoto un dublēto filmu virsraksti un apmēram 40 VHS lentas. Šodien Nistora ir viena no vispopulārākajām filmu kritiķēm Rumānijā.

80. gados video seansi, kuros rādīja ārzemju (pārsvarā amerikāņu) filmas, kļuva populāri arī Latvijā. Pastāvēja oficiāli video seansi, piemēram, Rīgā Teātra biedrībā bija kinolektorijs, kurā pirms filmas bija lekcija. Taču šādos seansos varēja rādīt tikai tādas filmas, kas no politiskā un morālā viedokļa tika atzītas par mazkaitīgām. Tādas filmas kā “Pēdējais tango Parīzē” nedrīkstēja rādīt erotisko scēnu dēļ (bet Ungārijā šo filmu rādīja kinoteātros). Filmas, kas cenzūras apsvērumu dēļ nevarēja tikt rādītas publiski, rādīja pagrīdes video seansos, aiz cieši aizvilktiem aizkariem. Pārsvarā repertuārs sastāvēja no spriedzes filmām, multfilmām, kriminālseriāliem, erotiskajām un pornofilmām. Video filmu rādīšana bija izvērtusies par vērā ņemamu rūpalu. Uzņēmīgi cilvēki no ārzemēm kontrabandas ceļā (pārsvarā jūrnieku) ievestās video kasetes pārrakstīja, dažkārt oficiālajās sadzīves pakalpojumu darbnīcās. Milicija un VDK šo rūpalu vajāja, rīkojot reidus un pieķertajiem konfiscējot video magnetofonus un kasetes ar filmām.

Čehoslovākijā brīvprātīgie kontrabandas ceļā – ar automašīnu, vai arī kājām pāri kalniem, piegādāja no Rietumiem aizliegto literatūru (reliģisko literatūru, disidentu izdevumus). Viņus bieži vien apturēja robežsargi un policija, kas draudēja izslēgt no skolas vai atlaist no darba, ja viņi atteiksies nosaukt kontrabandas mantu avotus. 1983. gada 12. decembrī trīs jaunieši mēģināja stiprā sniega vētrā pārnest pāri kalniem reliģiskas grāmatas, attēlus un magnetofona lentas, bet viņus noķēra Polijas robežsargi. Tā kā viņi atteicās atzīties, viņus nopratināja, piekāva un ieslodzīja viennīcās. Jauniešus atbrīvoja tikai starptautiska sašutuma dēļ, jo Ronalds Reigans un Jānis Pāvils II aicināja atbrīvot viņus. Par šiem jauniešiem stāsta dokumentālā filma “Pēdas sniegā” (Footprints in the snow, Slavomír Zrebný, 2015).

Padomju Savienībā 50. gados lielākā daļa ārzemju džeza un rokenrola mūzikas bija aizliegta. Melomāni izveicīgi apgāja aizliegumus – aizliegto mūziku nokopēja uz rentgena uzņēmumiem, kurus dabūja slimnīcu arhīvos praktiski par velti, jo slimnīcas vēlējās tikt vaļā no viegli uzliesmojošā materiāla. Veidojās pagrīdes ierakstu studijas, kurās ar īpašām kopējamām ierīcēm uz rentgena uzņēmumiem drukāja aizliegto mūziku. Bieži vien tās darbojās legālu arteļu aizsegā, pa dienu ierakstīja legālus ierakstus, piemēram, tolaik populārās apsveikumu plates vai arī padomju dziesmas, bet naktī kopēja ārzemju mūziku. Plates “uz kauliem” klausījās paši vai arī pārdeva “melnajā tirgū”.  Ierakstu kvalitāte bija slikta, taču tie bija lēti un vieglāk pieejami, nekā no ārzemēm ievestās plates, kas varēja būt mēneša darba algas cenā. Tirgošanās ar platēm “uz kauliem” tika traktēta kā nelegāla uzņēmējdarbība ar politisku nokrāsu, un daudzus kopiju izgatavotājus un izplatītājus arestēja un notiesāja. Līdz ar lenšu magnetofonu izplatību, plates uz rentgena uzņēmumiem gāja mazumā, tomēr šādus ierakstus izgatavoja līdz 70. gadu sākumam. Šim tematam veltīta dokumentālā filma “Rentgenizdats” (Roentgenizdat, Stephen Coates, Paul Heartfield, 2015).

Kustības, vienības, tautības

Ungāru tradicionālo tautas deju kustība sākās 1972. gadā, tā bija unikāla sociālistiskajā Ungārijā radīta izklaides forma, kuru gan pacieta, gan arī mēģināja aizliegt. Tradicionālo deju kustība radīja jaunu subkultūru, kura kļuva par tipisku kultūras pretestības formu, kuru var pielīdzināt bīta mūzikai, filmu klubiem un citām alternatīvām izklaides formām. Varas iestādes no paša sākuma stigmatizēja šo kustību kā nacionālistisku, lai gan pašas varas iestādes to (daļēji) atbalstīja. Deju zāļu kustība bija īpašas uzraudzības objekts, notika policijas reidi, tika uzlikti sodi.  Kustības dalībniekiem, piemēram, dziedātājai Mārtai Sebestjēnai (Márta Sebestyén) neļāva izbraukt uz ārzemēm, pasākumos bija klāt slepenpolicijas aģenti, turklāt muzikantus un dejotājus slepenie dienesti mēģināja savervēt par informatoriem. Ar šo kustību Latvijā var salīdzināt folkloras kustību, kas veidojās 70.-80. gados, lai izpildītu “autentisku” tautas mūziku, rotaļas un dejas. Piemēram, 1976. gadā nodibinātais ansamblis “Skandinieki” darbojās oficiāli, bet varas iestādes to turēja aizdomās par nacionālismu un pastāvīgi paturēja savā uzmanības lokā. Tas pats notika ar citiem folkloras kustības ansambļiem un dalībniekiem. Skat. COURAGE reģistrā par pirmajiem Daugavas svētkiem 1979. gadā (First River Daugava Festivity).

1966. gadā tika nodibināta Igaunijas Studentu celtnieku vienība (ISCV), kurā vasaras brīvdienu laikā studenti par samaksu strādāja celtniecībā, pārsvarā mazāk kvalificētos darbos (šādas vienības pastāvēja visā Padomju Savienībā, tajā skaitā arī Latvijā). Lai gan vienību mērķis bija ieaudzināt padomju patriotismu un politisku atbildību, ISCV drīz vien pārvērtās par brīvas domāšanas un uzvedības platformu, cenšoties saglabāt autonomiju no komjaunatnes, kuras pārziņā tā atradās. Vienības dalībnieki centās izvairīties no tiešas opozīcijas, taču viņiem bija relatīva brīvība diktatūras apstākļos, un brīvajā laikā viņi bieži vien organizēja dažādus pasākumus un performances (piemēram, performance “Igauņu ballīte” (Eesti Pidu)), viņi zobojās par varas iestādēm, rakstīja dziesmas, atjaunoja agrākās, aizliegtās studentu tradīcijas. Tas bija iespējams tādēļ, ka vienības vadība nāca no viņu pašu aprindām, nevis no ārienes. Organizācija bija vispopulārākā astoņdesmito gadu pirmajā pusē, bet tās nozīme samazinājās desmitgades otrajā pusē, un to likvidēja 1993. gadā.

LGBT uztvēra kā publisku problēmu un tie bija karstu diskusiju objekts daudzās sociālistiskajās valstīs, izņemot Padomju Savienību, kur par šo problēmu līdz astoņdesmito gadu beigām publiski gandrīz netika runāts un jebkādas homoseksuālisma publiskas izpausmes nebija iespējamas, lai gan privāti sabiedrībā to apsprieda diezgan bieži. Taču attieksme pret šo jautājumu atšķīrās dažādās valstīs.  Polijā homoseksuālisms nebija krimināli sodāms, tomēr 1985.-1987. gadā komunistiskā slepenpolicija īstenoja t.s. akciju “Hiacinte” ar daudzskaitlīgiem arestiem un nopratināšanām. Rezultātā izveidoja datu bāzi par gejiem un viņu tīkliem. Šīs akcijas rezultātā tika savāktas ziņas par aptuveni 11 tūkstošiem cilvēku. Lielākajā daļā reģiona valstu, piemēram, Ungārijā, VDR un Čehoslovākijā homoseksualitāti dekriminalizēja sešdesmitajos gados (Rumānijā tikai 1996. gadā). Neskatoties uz legalizāciju, homoseksuālismu joprojām uzskatīja par nepieļaujamu novirzi, un valsts drošības iestādes regulāri novēroja geju bieži apmeklētās vietas un centās iefiltrēt viņu vidū savus aģentus. Tā Ungārijā valsts drošības iestādē bija īpaša apakšvienība, kas nodarbojās ar homoseksuāļiem.  LGBT cilvēki bija spiesti dzīvot dubultdzīves, slēpties un noliegt sevi. Geju kluba apmeklēšana bija drosmes izpausme.  Būtisku ieskatu šajā jautājumā sniedz Marijas Takāčas (Mária Takács) dokumentālā filma “Karstie cilvēki, aukstās diktatūras” (Hot men, cold dictatorships, 2015). Pirmais atklāti kā geju aktīvists sāka darboties Lājošs Romsauers (Lajos Romsauer), kurš 1987. gadā nodibināja Homérosz Association.

Latvijā Asociāciju seksuālajai vienlīdzībai izveidoja 1990. gada beigās. Tās pārstāvji 1991. gada novembrī LR Augstākās padomes Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu pastāvīgajai komisijai ierosināja atcelt vīriešu viendzimuma attiecības kriminalizējošo normu. Tas tika izdarīts 1992. gadā. (Sīkāk skat. Ineta Lipša (2017). LGBTI vēsture Latvijā pēdējos 100 gados. Rīga: LGBT un viņu draugu apvienība “Mozaīka”)

Turku minoritātes stāvoklis un attieksme pret to Bulgārijā mainījās līdz ar komunistiskās sociālās kārtības izmaiņām. Līdz piecdesmito gadu vidum valsts nodrošināja tiesības izglītoties dzimtajā valodā, bija žurnāli turku valodā, un turku studentiem pozitīvā diskriminācija nodrošināja iespēju studēt universitātēs. Tomēr vēlākajos gados ideoloģiskās nostādnes mainījās un attieksme pret turkiem kļuva neiecietīgāka.  Bulgārijas vadība mēģināja apspiest visa veida nacionālas kustības un uzsāka visaptverošu uzbrukumu reliģiskajām konfesijām. Pēc vairākām iedzīvotāju pārvietošanām, emigrācijas viļņiem un valodas lietošanas ierobežojumiem valsts uzsāka atklātu kampaņu pret turku minoritāti. Agresīvas asimilācijas politikas rezultātā tika aizliegta reliģijas praktizēšana un nacionālais apģērbs, tika slēgti preses izdevumi, aizliedza grāmatas un dzimtās valodas lietošanu sabiedriskās vietās. Turkus piespieda pieņemt bulgāru vārdus, dažreiz pat pielietojot vardarbību. Šie pasākumi izraisīja masu protestus un sadursmes starp varas iestādēm un turku minoritāti. Mehāniķis Suleimans Kazimovs Sādetinovs (Süleyman Kazımov Saadettinov), atteicās mainīt vārdu, rezultātā viņu arestēja un nosūtīja uz spaidu darbu nometni Belenā. Pēc nometnē pavadītā gada viņu atbrīvoja, atstājot policijas uzraudzībā, bet 1989. gadā deportēja no valsts. Līdzīgs liktenis sagaidīja vairākus citus viņa līdzpilsoņus. 1985.-1986. gadā slepeni tika uzņemta Suleimana fotogrāfija Belenas nometnē, iespējams vienīgais uzņēmums no šīs nometnes.

Vingrinājumi:

Atrodiet George Muruzjuku (Gheorghe Muruziuc) COURAGE Reģistrā. Sagatavojiet prezentāciju par viņa gadījumu vai arī uzrakstiet blogu no dienas, kad viņš uzkāpa fabrikas skurstenī, lai uzvilktu karogu.

Vēstule no Rumānijas. Mēģiniet iedomāties autora/es personību un aprakstiet viņu, kā arī viņa/viņas likteni, ģimeni. Sagatavojiet prezentāciju ar attēliem, uzrakstiet izdomātu interviju ar vēstules autoru, ar savu kameru nofotografējiet viņa/viņas ikdienas dzīvi utt.

Noskatieties filmu “Čaks Noriss pret komunismu” (Chuck Norris vs. Communism). Kādas filmas cilvēki pārsvarā skatījās, kādus žanrus? Kā šīs filmas parāda Ameriku un Rietumus?

Parādiet rentgena uzņēmumu. Ko tas jums atgādina? Kā to var pielietot? Apskatiet kaulu rentgena uzņēmumu.

Noskatieties filmu “Rentgenizdat” (Roentgenizdat). Ko tā pastāsta par ikdienas dzīvi Staļina laika un pēcstaļina Padomju Savienībā?

Noskatieties filmas “Karstie cilvēki, aukstās diktatūras” (Hot men, cold dictatorships) fragmentu. Vai jums šķiet, ka situācija kopš sociālisma laikiem ir mainījusies? Kā cilvēki uztver brīvību – kā tie, kas auga Kādāra ērā, gan arī jaunie geji šodien?

Uzrakstiet eseju, kas sākas ar teikumu: Kas būtu, ja man nāktos kaut ko slēpt no sabiedrības, jo…

Kādas nacionālas un starptautiskas geju tiesību kustības jūs zināt? Pārbaudiet pēc COURAGE Reģistra.

Atrodiet Suleimana (Süleyman) slepeno fotouzņēmumu COURAGE Reģistrā!

Pareizi vai nepareizi? Atrodiet atbildes COURAGE Reģistrā! Ja apgalvojums ir nepareizs, atrodiet pareizo atbildi!

Le Cabaret Travesti darbojās Padomju Savienībā.

Homeros-Lambda bija pirmā oficiālā geju tiesību organizācija Ungārijā. To reģistrēja 1987. gadā un dibināja Dr. Lājošs Romsauers un Pēters Ambrušs.

Porcelāna keramikas māksliniece Embija Kavus (Embiya Cavus), tāpat kā Suleimans tika deportēta uz piespiedu darba nometni Belenē.