COURAGE

savienojot kolekcijas

Barbara Hegedīša (Barbara Hegedüs)

Cenzūras būtība

Pēc Otrā pasaules kara cenzūra (censorship) kļuva par būtisku instrumentu Centrālajā un Austrumeiropā pie varas nonākušo totalitāro režīmu uzturēšanā. Tās uzdevums bija ierobežot un filtrēt sabiedrībai pieejamo informāciju. Visās Austrumu bloka valstīs tās mehānisms darbojās līdzīgi: pastāvēja komunistiskās partijas tieši kontrolēta institūcija, kas pildīja cenzūras funkcijas, lai gan pašu terminu “cenzūra” nelietoja. Cenzūras reālā prakse un tās pakāpe atšķīrās laika gaitā un dažādās valstīs un, lai gan to varēja uz laiku mīkstināt vai pastiprināt, atkarībā no politiskajām pārmaiņām, tās raksturs un mērķi nemainījās.

Lai gan visas mākslas jomas komunisma laikos cieta no cenzūras, tā bija īpaši izteikta filmu industrijā (film industry).  Filmu studijas nacionalizēja, bet filmu veidotājus kontrolēja valsts kultūras politika. Vairumā valstu atklātas brutālas represijas nebija tipiskas, taču daudzi kritiski noskaņoti vai opozicionāri intelektuāļi un mākslinieki tika izolēti un stigmatizēti kā nodevēji. Māksliniekiem nācās mācīties, kā maskēt savus vēstījumus, lai izvairītos no cenzūras – sistēmas kritika viņu filmās visbiežāk parādās nevis tieši, bet netieši.  Daudzos gadījumos filmas bija veltītas vēsturiskiem notikumiem, kas norādīja uz saistību ar paralēlēm tagadnē. Cenzoriem bija grūtāk pret tām iebilst, bet uzmanīgi skatītāji saprata mājienus. Tādejādi šīs filmas piesardzīgi kritizēja režīmu ar šifrētas valodas palīdzību. Mikloša Jančo (Miklós Jancsó) 1965. gada filma “Bez cerības” (Szegénylegények) notiek pēc Ungārijas revolūcijas un neatkarības kara 1848.-1849. gadā, taču tā parāda diktatūras manipulatīvo dabu.  Nopratināšanu, iebiedēšanas un denunciāciju motīvi padara norādes uz 1956. gada Ungārijas revolūciju un Jānoša Kādāra (Kádár) ēras nodibināšanu viegli saskatāmas. Gan Aleksandra Baha (Alexander Bach) laikmets Hābsburgu impērijā pēc 1849. gada, gan Kādāra laimets pēc 1956. gada bija tā saucamās “maigās diktatūras”, kuras pielietoja izsmalcinātus un atriebības motivētus varas instrumentus, un tās abas balstīja galvenokārt armija un denunciāciju sistēma.

Šādas Austrumeiropas filmas daudzreiz saņēma prominentas balvas starptautiskos festivālos. Andžeja Vajdas (Andrzej Wajda) filmu “Dzelzs cilvēks” (Czlowiek z zelaza, 1981), kas stāsta par Solidaritātes kustības (Solidarity Movement) dzimšanu, apbalvoja ar Zelta Palmas zaru Kannu festivālā. Ježija Kavaļeroviča (Jerzy Kawalerowicz) filma “Eņģeļu māte Joanna” (Matka Joanna od aniolow) 1961. gadā Kannās ieguva Žūrijas balvu par ļauno garu izdzīšanas stāstu, kura darbība notika viduslaikos. Ferencu Košu (Ferenc Kósa) apbalvoja Kannās kā labāko režisoru par filmu “Desmittūkstoš dienas” (Tízezer nap), kurā tiek izsekoti divu vīriešu, ungāru ciema un tā zemnieku likteņi trīsdesmit gadu laikā. Jirži Mencela (Jiří Menzel) 1967. gada filma “Īpaši uzraudzīti vilcieni” (Ostře sledované vlaky) ir grotesks stāsts par aizmirstiem cilvēkiem, kas Otrā pasaules kara laikā strādā dzelzceļa stacijā.

Romāna Polaņska (Roman Polański) 1962. gada filma “Nazis ūdenī” (Nóż w wodzie) tika nominēta Oskaram. Tas ir mulsinošs trilleris, kas notiek uz pilnībā no ārpasaules izolētas buru laivas, un tajā ir tikai trīs darbojošās personas. Milošu Formanu 1968. gadā nominēja Oskaram par filmu “Ugunsdzēsēju balle” (Hoří, má panenko). Filma stāsta par provinces ugunsdzēsēju balli, kas pārvēršas par traģikomisku kolapsu. Ištvanu Sabo (István Szabó) šai balvai nominēja trīs reizes, un viņš to beidzot saņēma par filmu “Mefistofelis” 1981. gadā. Filma aplūko attiecības starp mākslinieku un varu Vācijā 30. gados.

Tomēr opozicionārām darbībām un kritikai bija noteiktas robežas. Varas iestādes bija neiecietīgas pret jebkāda veida sociālistiskās iekārtas leģitimitātes apstrīdēšanu, un pat staļinisma noziegumu attēlošana ilgu laiku nebija iespējama.  Nebija ieteicams kritizēt Padomju Savienību vai arī nosodīt tās intervenci Ungārijā 1956. gadā un Čehoslovākijā 1968. gadā.  Sociālistiskā cenzūra bija arī nesaudzīga pret erotisma izpausmēm, pret tā saucamajām “novirzēm” no normas, jeb pret to, ko varas iestādes uzskatīja par novirzēm – piemēram, LGBT.

Filmu cenzūra bija nesaudzīgāka Padomju Savienībā (Soviet Union), Rumānijā (Romania)  un Bulgārijā (Bulgaria), nekā Ungārijā (Hungary)  un  Dienvidslāvijā (Yugoslavia), un mākslinieki pirmajās no iepriekš bargākus ierobežojumus. Dienvidslāvijā, Čehoslovākijā (Czechoslovakia)  un Ungārijā māksliniekiem bija vairāk brīvības, lai gan tā laiku pa laikam tika ierobežota, it sevišķi saistībā ar ārkārtējiem politiskiem notikumiem – Prāgas pavasari (Prague spring), vai Polijas 1968. gada notikumiem (Polish ’68).

Padomju Savienība

Vladimirs Iļjičs Ļeņins (Lenin) (1870-1924) uzskatīja kino par sociālismam vissvarīgāko mākslas veidu (ar to domājot – visefektīvāko propagandas mērķiem). Autoritārā kino kontrole Padomju Savienībā bija stingra līdz pat 80. gadu beigām. Filmas varēja runāt mākslinieciskajā valodā, kuru iepriekš (vai arī pēc tam) bija akceptējusi cenzūra, vai arī filmu veidotāji paši pielāgojās cenzūras vēlmēm. Aizliegumu ignorēšanai bija nopietnas sekas, tajā skaitā izsūtīšana vai ieslodzījums.

Viens no izcilākajiem padomju kino režisoriem un pārliecināts komunisma piekritējs Sergejs Eizenšteins vairākkārtīgi bija spiests publiski izteikt paškritiku. Arī Andrejs Tarkovskis izjuta smagus ierobežojumus. 60. un 70. gados viņa kinoscenārijus pastāvīgi noraidīja, filmu uzņemšanā bieži vien bija grūtības, bet gatavās filmas tika pakļautas smagai kritikai. Galu galā Tarkovskis 1984. gadā emigrēja no Padomju Savienības.

Mihails Kaļiks

Padomju jaunā viļņa (Soviet new wave) režisoram Mihailam Kaļikam (Mihail Kalik), agrākajam Gulaga ieslodzītajam, filmā “Cilvēks, kas seko saulei”  (Chelovek idet za solntsem 1961) bija īsa erotiska epizode, kas nepatika Hruščovam (Khrushchev), partijas un Padomju Savienības galvenajam vadītājam. Rezultātā tika aizliegta ne tikai šī filma, bet arī režisora nākamās divas filmas neatļāva izrādīt.

„Padomju” amatierfilmām (Soviet” amateur films) tika dota lielāka brīvība, salīdzinājumā ar filmām, kuras veidoja oficiālo struktūru ietvaros, un tajās varēja atļauties lielākas novirzes no noteiktajām prasībām un ideoloģijas. Nozīmīgs šā žanra pārstāvis bija lietuviešu rokdziedātājs un filmu veidotājs Arturs Barīss-Bars (Arturas Barysas-Baras) (1954-2005). Barīss-Bars ģērbās un uzvedās ekstravaganti, taču viņam izdevās izvairīties no sadursmēm ar režīmu, jo viņš bija ārkārtīgi tuvredzīgs un turklāt viņa tēvs bija Lietuvas Ministru padomes ierēdnis. 1979. gadā viņa filma Jos Meilé (Viņas mīlestība) izraisīja nopietnus cenzūras iebildumus, kuru dēļ tai neļāva piedalīties festivālos, un filmu aizliedza uz vienu gadu.

Vidmants Gaigals (Vidmantas Gaigalas), Lietuvas Kinoamatieru biedrības (Association of Lithuanian Amateur Filmmakers) prezidents min vēl vienu kinoamatieri – Norvaišu, kurš savā filmā bija parādījis Vīti (Vytis), Lietuvas ģerboni (padomju režīms to bija aizliedzis). To uzskatīja par nopietnu pārkāpumu un viņu bargi sodīja.

Dienvidslāvija

Dienvidslāvijā oficiāli nebija likuma par cenzūru, bet šo jautājumu risināja vairākos komplicētos veidos. Izplatīta bija pašcenzūra – filmu veidotāji ņēma vērā cenzūras prasības, tomēr varas iestādes pilnībā nebija atteikušās no tiešām represijām.

Branko Marjanoviča (Branko Marjanović) 1952. gada politiskā satīra Ciguli Miguli kritizēja padomju tipa birokrātiju, rezultātā tā 25 gadus bija aizliegta. Dienvidslāvu “melnā viļņa” pārstāvja Dušana Makavejeva (Dusan Makavejev) 1971. gada filma W.R.: Misterije Organizma (W.R.: Organisma mistērijas) bija aizliegta 15 gadus, jo tā ironiski portretēja komunistiskā režīma sastingumu. Serbu režisora Lazara Stojanoviča (Lazar Stojanović) darbs Plasticni Isus (Plastiskais Jēzus, 1971) ir pazīstamākā “melnā viļņa” filma. Pēc cenzoru domām, šajā filmā režisors bija pārkāpis ne tikai politiskus un seksuālus tabu un aizvainojis Dienvidslāvijas līderi Tito, bet bija arī apsmējis visu sociālisma sistēmu. “Plastisko Jēzu” ne tikai aizliedza – Stojanoviču par biedinājumu citiem notiesāja uz trīs gadiem cietumā.

Serbu režisors Želimirs Žilniks (Želimir Žilnik) arī bija Dienvidslāvu melnā viļņa dalībnieks. 1969. gadā viņu apbalvoja ar Zelta lāča balvu Berlīnē par filmu Rani radovi (Agrie darbi, 1969), kurā viņš parādīja padomju invāzijas sekas Čehoslovākijā 1968. gadā. 70. gadu sākumā viņš aizbēga uz Rietumvāciju, lai tiktu vaļā no cenzūras, un atgriezās Dienvidslāvijā tikai desmitgades beigās.

Bulgārija

Bulgāru kino galvenajos vilcienos palika Padomju Savienības noteiktajos rāmjos, turklāt pēc Ungārijas 1956. gada revolūcijas kultūras jomā pastiprinājās represijas. Binka Dimitrova Žeļazkova (Binka Dimitrova Zhelyazkova), pirmā bulgāru režisore – sieviete, bija pretrunīga figūra – viņu pazina kā pārliecinātu komunisti, un viņa bija saņēmusi vairākus oficiālus apbalvojumus, lai gan viņas filmas runāja par korupciju un ļaunprātīgu varas izmantošanu, kā arī par pretrunām starp komunisma ideju un sociālistisko valsti. Viņas pirmās filmas 1957. gadā “Dzīve klusi aizplūst…/ (Life Flows Quietly by…/Partisans, Zhivotut si teche ticho), kuras viņa producēja kopā ar savu vīru Hristo Gaņevu (Hristo Ganev), tika aizliegtas, par tām nedrīkstēja ne rakstīt, ne arī runāt. Viens no aizlieguma iemesliem bija tas, ka filmās komunisti bija parādīti kā dzīvi cilvēki, kas var kļūdīties, nevis kā bezkrāsaini varoņi. Viņu nākošā kopīgā filma A byahme mladi (Cik jauni mēs bijām, 1961) arī kritiski runāja par komunismu, taču tā saņēma prominentus starptautiskus apbalvojumus, tādēļ to apbalvoja arī Bulgārijā. Tomēr partijas vadība viņas nākamos filmu projektus noraidīja vienu pēc otra. Filmu Piesietais aerostats (Privarzaniyat balon) 1967. gadā aizliedza pēc pirmizrādes, Žeļazkovai piecus gadus bija liegts uzņemt filmas. 2002. gadā par šo režisori uzņēma dokumentālo Binka: Stāstīt stāstu par klusumu (Бинка. Да разкажеш приказка за мълчанието).

VDR (GDR)

Lai gan Austrumvācijas konstitūcija, kuru pieņēma 1949. gadā un papildināja 1968. gadā, principā garantēja viedokļu un preses brīvību, tā saturēja ierobežojošu formulējumu (tiesības var īstenot tikai tad, ja tās nav pretrunā ar konstitūciju), kas deva iespēju partijai aizliegt tai netīkamas filmas, atsaucoties uz sabiedrības viedokli vai nacionālo drošību. Kurts Metcigs (Kurt Maetzig), kurš ir veidojis arī propagandas kino, bija režisors filmai Es esmu trusis (Das Kaninchen bin ich, 1965). Stāsts par jaunu vīrieti, kuru notiesāja par valsts izaicināšanu. Balstoties uz Vācijas Sociālistiskās Vienības partijas XI kongresa lēmumu, filma tika atzīta par kaitīgu un nolikta atvilktnē kopā ar vienpadsmit citām filmām.

Franka Baiera (Frank Beyer) filmu Akmeņu pēdas (Spur der Steine, 1966) pēc pirmizrādes rādīja tikai trīs dienas, un drīz vien tā nonāca “melnajā sarakstā”. Tāds pats liktenis sagaidīja Franka Fogela (Frank Vogel) Nedomā, ka es raudu (Denk bloß nicht, ich heule, 1965), jo varas iestādes apsūdzēja viņu par to, ka tika parādīts, kā Austrumvācijas skolu sistēma apspiež kritiski domājošus jauniešus

Čehoslovākija

Arī Čehoslovākija sapņoja par “sociālismu ar cilvēcisku seju” un, tāpat kā Ungārija, spēja uzņemt virkni godalgotu filmu, kas piesaistīja starptautisku auditoriju, līdz padomju okupācija 1968. gadā pārtrauca šo zelta laikmetu.  Drahomiras Vihanovas (Drahomira Vihanova) filmu Veltīgi pavadītā svētdiena (Zabitá nedele) neizplatīja un pat neļāva izrādīt ārzemēs, savukārt slovāku kinorežisors Elo Haveta (Elo Havetta) sāka lietot alkoholu un narkotikas, un izdarīja pašnāvību pēc tam, kad aizliedza divas viņa filmas. Evaldam Šormam (Evald Schorm), Ivanam Paseram (Ivan Passer) un Janam Nemecam (Jan Němec) neļāva režisēt, bet Jirži Mencela filma Cīruļi uz diega (Skřivánci na niti, 1969) un Miloša Formana, kurš vēlāk emigrēja uz ASV, Ugunsdzēsēju balle (Hoří, má panenko, 1968) tika noliktas plauktā. 21 gadu vēlāk, 1990. gadā, Mencela filmu apbalvoja ar Berlīnes kino festivāla balvu Zelta Lācis.

Čehoslovākijā, tāpat kā Dienvidslāvijā, amatierfilmas bija bezbailīgākas un provocējošākas, salīdzinot ar oficiālo kino. Rūdolfs Mihle (Rudolf Mihle) bija labi pazīstams čehoslovāku amatierfilmu režisors, kas uzņēma pārsvarā dokumentālās filmas un kinožurnālus. Lai gan viņu neielika kino darbinieku “melnajā sarakstā”, dažām viņa filmām cenzūra lika šķēršļus –Bez vārda (Without Name (1964)), Minivēsture 1918-1968 (Mini-History 1918–1968 (1968)), bet Okupācijas pirmās stundas (First Hours of Occupation (1968)) tika iekļautas aizliegto filmu sarakstā.

Polija (Poland)

Polijā kinofabrikas sākumā netika nacionalizētas, un paši filmu veidotāji bieži meklēja institucionālu atbalstu, lai varētu uzņemt kino. 60. gadu otrajā pusē pēc dažiem liberāliem gadiem, kad bija atļauti eksperimenti, situācija kļuva saspringta. 1968. gadā politiskie konflikti partijā pastiprinājās: antisemītisms kļuva par partijas oficiālās programmas sastāvdaļu, un tas ietekmēja arī filmu uzņemšanu. Arī kino pasaule neizvairījās no tīrīšanām. Vairāki režisori tika iekļauti “melnajā sarakstā” vai arī bija spiesti publiski sevi kritizēt, lai netiktu nodēvēti pat nācijas nodevējiem. Varas iestādes pārstrukturēja žurnālus, kas rakstīja par kino, universitātes un studijas, un vecos kadrus aizvietoja ar politiski uzticamiem. Ježija Skoļimovska (Jerzy Skolimowski) 1967. gada filmas Rokas augšā! (Rece do góry) aizliegums bija ļauna zīme. Gan Skoļimovska darbi, gan arī pats režisors izpelnījās nosodījumu kā nevēlami par to, kā tika parādīts Staļina laiks, un viņu izdzina no valsts. Andžeja Vajdas Dzelzs cilvēks (Człowiek z żelaza, 1981) bija aizliegts visās sociālistiskajās valstīs, lai gan filma bija saņēmusi Kannu kinofestivāla galveno balvu.

Ungārija

Pēc 1956. gada revolūcijas Ģerģs Acēls (György Aczél) kļuva par režīma konsolidācijas centrālo figūru un bija gandrīz vai vienīgais Ungārijas kultūras politikas vadītājs līdz 80. gadu sākumam. Viņa formulētā triāde “aizliegums, tolerance, atbalsts” kopš 60. gadiem noteica mākslinieku sadalījumu kategorijās. Bija dažas kritiskas filmas, kuras viņš piecieta un atļāva nominēt starptautiskiem festivāliem, taču viņš arī aizliedza vairākas filmas. Tomēr pēc jauno režisoru iniciatīvas 1961. gadā tika nodibināta Bēlas Balāža studija (BBS) Balázs Béla Stúdió (BBS), un tā bija vieta, kur kinoskolu absolventi varēja uzņemt filmas bez oficiāla akcepta. Šis piesardzīgais solis nodrošināja lielu kinodarbinieku brīvību, jo viņiem bija jāuzrāda filmas cenzoriem tikai pēc pabeigšanas, bet studija deva iespēju strādāt arī neoficiāliem režisoriem.

Šāndora Šāras (Sándor Sára) filmā Uz augšu pamestais akmens (Feldobott kő, 1968) darbība notiek 50. gados. Tā nekavējoties tika aizliegta, pamatā tādēļ, ka tajā skarbi parādīts Romu tautas stāvoklis Ungārijā un attieksme pret to. Tomēr īsfilmu Čigāni (Cigányok, 1962) sākumā aizliedza, bet pēc tam, kad tā saņēma balvu 1968. gadā Oberhauzenas (Oberhausen) festivālā, tai iededza zaļo gaismu.

Dežē Maģara (Dezső Magyar) filma Aģitatori (Agitátorok, 1969), kas arī tika uzņemta Bēlas Balāža studijā, bija nolemta līdzīgam liktenim, jo tā izgaismoja revolucionāro praksi caur terora psiholoģiju.

Pētera Bačo (Péter Bacsó) Liecinieks (A tanú 1969), kas satīriski atainoja Rākoši ēru, desmit gadus pavadīja plauktā, bet publiski to pirmo reizi parādīja Ekonomikas Universitātes Kozgāzas džeza klubā (Közgáz Club of the University of Economics), kur to rādīja trīs reizes pārpildītā zālē.

https://videa.hu/videok/filmklub/film-animacio/a-tanu-reszlet-zYyzjZNd3RYdqNvo

Rumānija

Rumānijas sociālisma laika filmas ietekmēja kā ārējas ietekmes, tā arī iekšējas inovācijas.Taču stingrā cenzūra nepieļāva jebkādu kritiku, pat ja tā bija alegoriska, un ļoti ātri likvidēja to jau iedīglī. Rezultātā vērtīgākās filmas gadu desmitiem atradās arhīvos. Lučiana Pintilijes (Lucian Pintilie) Reconstituirea (Rekonstrukcija, 1968) ir viens no retajiem kritiskā kino paraugiem, tā ļoti skaidri un bez kompromisiem parādīja režīma brutalitāti, tādēļ uzreiz pēc pabeigšanas nokļuva “melnajā sarakstā”.

Tomēr astoņdesmitajos gados valsts cenzūras loma pakāpeniski mazinājās, un to pilnībā atcēla pēc 1990. gada, kad likvidēja valsts sociālisma partijas.

Latvija

Pašcenzūra, iepriekšējā cenzūra, kas tika praktizēta kinostudijā, kā arī partijas un Glavļita kontrole Latvijā kino jomā bija ārkārtīgi stingra, tādēļ filmu veidotāji ļoti reti atļāvās atklātu padomju režīma kritiku. Pat tad, ja šī kritika bija visai mērena un tās objekts bija atsevišķas parādības, filmai bija mazas cerības nokļūt uz ekrāniem. Viens no šādiem piemēriem ir režisora Rolanda Kalniņa 1967. gadā uzņemtā filma Četri balti krekli (Elpojiet dziļi), kurā stāstīja par jauniešu ansambli, kas izpilda pašu sacerētas dziesmas. Filma ironiski parādīja, kā notiek jaunrades kontrole un cenzūra sabiedriskajā komisijās un mākslinieciskajās padomēs. Tieši tas bija iemesls filmas aizliegumam. Uz ekrāniem tā parādījās tikai 1986. gadā. Cenzūras prasību dēļ nācās stipri pārstrādāt arī R. Kalniņa filmu Akmens un šķembas (Es visu atceros, Ričard) 1966. gadā. Cenzūrai nepatika tas, ka filma stāstīja par leģionāriem, turklāt attēloja tos ar līdzjūtību, kā vēsturiskās situācijas upurus. Lai gan šo filmu atļāva izrādīt, taču tikai īsu laiku. Neiecietīga bija arī attieksme pret modernākas kinovalodas meklējumiem. Filma “Četri balti krekli” šajā ziņā izcēlās uz citu sešdesmito gadu filmu fona, bet tas bija papildus iemesls filmas aizliegumam.

Tālāk tekstā ir vingrinājumi, kas ir saistīti ar iepriekšējo tekstu. To uzdevums ir paplašināt un padziļināt zināšanas par kritiskajām un aizliegtajām filmām ar mājas darbu ietvaros veiktu individuālu pētījumu palīdzību.

Uzdevumi COURAGE Reģistrā:

1. Atrodiet vēl kādas filmas un režisorus COURAGE Reģistrā, kuri savās filmās vai arī televīzijā skāra jautājumus, kas bija režīmam “nepatīkami” (Ungārijas piemēri: Pāls Šifers (Pál Schiffer), Tamāšs Almāši (Tamás Almási), Pēters Bokors (Péter Bokor), Gābors Hanāks (Gábor Hanák)!
2. Atrodiet pēc iespējas vairāk informācijas COURAGE Reģistrā par filmu  Plastiskais Jēzus un tās veidotājiem. Sagatavojiet par to prezentāciju!
3. Sameklējiet informāciju par Bēlas Balāža studiju (BBS)! Atrodiet Reģistrā saiti starp Šandoru Šāru un citiem BBS režisoriem! Ja ir tāda iespēja, pārbaudiet BBS pētniecisko arhīvu (BBS research archive)! Iegūstiet informāciju par BBS materiāliem un sagatavojiet ziņojumu!
4. Pareizi vai nepareizi? Pārbaudiet Reģistrā! Ja informācija ir nepareiza, uzrakstiet pareizo atbildi!

– Sociologs Ištvāni Kemēņs (Istvány Kemény) ir pētījis Romu stāvokli Ungārijā. Kad viņš nolasīja referātu, kurā izskaidroja, ka ir sociālās grupas, kuras dzīvo pilnīgā nabadzībā, viņa akadēmiskā karjera tika pilnībā sagrauta.

– Gābors Bodi (Gábor Bódy) izmantoja speciālu tehniku, t.s. “light cut” savā diplomdarbā Amerikāņu torss (Amerikai anzix, 1976), lai tas izskatītos arhaiskāks.

– Poļu fotogrāfs Titus Fiļipovičs (Tytus Filipowicz) pārliecināja Džeku Nikolsonu valkāt Polijas Solidaritātes kustības emblēmu Kannu festivālā 1981. gadā.

– Ukraiņu žurnālists Vjačeslavs Čornovils (Viacheslav Chornovil) pievienojās protestiem pret 1965. gada arestiem un izvēlējās Sergeja Paradžanova filmas Aizmirsto senču ēnas seansu kā protesta vietu.

– Duro Smicbergers Igaunijas PSR vadīja komisiju, kas kontrolēja un deva atļauju kinofilmu publiskai izrādīšanai.

5. Atrodiet Ištvāna Jāvora (István Jávor) filmas Cséplő Gyuri darba kadrus reģistrā! Sakārtojiet attēlus jebkādā kārtībā un izveidojiet stāstu, balstoties uz kadru secību!

Nākamie uzdevumi:

– Sagatavojiet prezentāciju par kino ietekmēm un filmu veidošanas stiliem, kas ietekmēja Ungārijas un Čehoslovākijas kino sešdesmitajos gados!

– Salīdziniet sekojošu filmu fragmentus! Kāds ir to kriticisma līmenis, kādus elementus tās uzsver? (piem., Liecinieks (The Witness), Melnais Pēteris (Black Peter), Laimīgais Daniēls (Lucky Daniel), Blondīnes mīlestības (Loves of a Blonde))

– Noskatieties sekojošu filmu fragmentus! Kā tajās attēlota jaunatne? (piem., Laiks ir apstājies (Time Stands Still), Melnais Pēteris, Laimīgais Daniēls, Blondīnes mīlestības, Pelni un dimanti (Ashes and Diamonds))

Atsauces:

Acēls, Ģerģs (Aczél, György) 1917-1991, Ungārija, kultūras politikas vadītājs

Arturs Barīss-Bars (Arturas Barysas-Baras) 1954-2005, Lietuva, kinorežisors, rokdziedātājs

Pēters Bačo (Bacsó, Péter) 1928-2009, Ungārija, kinorežisors

Franks Baiers (Beyer, Frank), 1932-2006, Vācija, kinorežisors

Milošs Formans (Forman, Miloš) 1932-, Čehija, kinorežisors

Hristo Kostadinovs Gaņevs (Ganev, Hristo Kostadinov), 1924-, Bulgārija, rakstnieks

Elo Haveta (Havetta, Elo) 1938-1975, Slovākija, kinorežisors

Vidmants Gaigals (Gaigalas, Vidmantas) 1957-, Lietuva, Lietuvas Kinoamatieru biedrības vadītājs

Miklošs Jančo (Jancsó, Miklós) 1921-2014, Ungārija, kinorežisors

Rolands Kalniņš 1922-, Latvija, kinorežisors

Mihails Kaļiks (Kalik, Mihail) 1927-2017, Krievija, kinorežisors

Ježijs Kavaļerovičs (Kawalerovicz, Jerzy) 1922-2007, Polija, kinorežisors

Ņikita Sergejevičs Hruščovs, 1894-1971, PSRS politiķis

Ferencs Koša (Kósa, Ferenc )1937-, Ungārija, kinorežisors

Valdimirs Iļjičs Ļeņins, 1870-1924, Krievija, politiķis, revolucionārs

Dežē Maģars (Magyar, Dezső) 1938-, Ungārija, kinorežisors

Kurts Metcigs (Maetzig, Kurt), Vācija, 1911-2012, kinorežisors

Dušans Makavejevs (Makavejev, Dušan)  1932-, Serbija, kinorežisors

Jirži Mencels (Menzel, Jiří) 1938-, Čehija, kinorežisors

Rūdolfs Mihle (Mihle, Rudolf) 1937-2008, Čehija, kinorežisors

Jans Nemecs (Nemec, Jan) 1936-2016, Čehija, kinorežisors

Passer, Ivan 1933-, Čehija, kinorežisors

Lučians Pintilije (Pintilie, Lucian) 1933-, Rumānija, kinorežisors

Romans Polaņskis (Polanski, Roman), 1933-, Polija, kinorežisors

Šandors Šāra (Sára, Sándor 1933-, Ungārija, kinorežisors

Evalds Šorms (Schorm, Evald) 1931-1988, Čehija, kinorežisors

Ježijs Skoļimovskis (Skolimowski, Jerzy) 1938-, Polija, kinorežisors

Lazars Stojanovičs (Stojanović, Lazar) 1944-2017, Serbija, kinorežisors

Ištvāns Sābo (Szabó, István), 1938-, Ungārija, kinorežisors

Josips Brozs Tito (Tito, Josip Broz) 1892-1980, Dienvidslāvija, politiskais līderis

Drahomira Vihanova (Vihanová, Drahomíra) 1930-2017, Čehija, kinorežisore

Franks Fogels (Vogel, Frank), 1929-1999, Vācija, kinorežisors

Andžejs Vajda (Wajda, Andrzej) 1926-2016, Polija, kinorežisors

Binka Dimitrova Žeļazkova (Zhelyazkova, Binka Dimitrova) 1923-2011, Bulgārija, kinorežisore