COURAGE

savienojot kolekcijas

Barbara Hegedīša (Barbara Hegedüs)

Pulcēšanās brīvība un vides aizsardzība sociālismā

Pirms režīma maiņas vienpartijas valstis atļāva lielāka mēroga pulcēšanos tikai oficiālās ideoloģijas interesēs, noteiktās vietās un tikai tad, ja notikumu organizēja valsts. Cilvēki, kas nerespektēja šos noteikumus, tika uzskatīti par iekārtas pretiniekiem. Valsts drošības iestāžu uzdevums bija apspiest vēlēšanos protestēt un samazināt nevēlamu protestu gadījumus, intensīvi trenējot speciālās vienības, policiju un armiju pūļa kontroles paņēmieniem un metodēm.

Bija dažādi iemesli, kas lika cilvēkiem iziet ielās. Vides aizsardzība bija viens no vissvarīgākajiem. Vides aizsardzība ir sociāla darbība, ideoloģija un kustība, kuras mērķis ir novērst, samazināt vai novērst cilvēku radīto apdraudējumu ekoloģijai. Pasaulē ir vairākas organizācijas, kas pārstāv vides aizsardzības idejas – no pilsoniskās sabiedrības līdz politiskām organizācijām. Sociālismā gadu desmitiem ekoloģiskā doma bija otrajā plānā, jo priekšplānā bija izvirzītas centralizētās ekonomikas intereses, sekojot Padomju Savienības modelim. Kopš piecdesmitajiem gadiem rūpnīcas un veselas pilsētas bija uzbūvētas, nerēķinoties ar to ietekmi uz vidi.  Vēlāk dominējošā ideja bija, ka sociālismā nav nepieciešamības pēc īpašas vides aizsardzības, jo iekšējās morālās motivācijas vadīti ekonomiskie aģenti automātiski ņems vērā vides vajadzības.

Neskatoties uz valsts nekompetento attieksmi, sabiedrība mobilizējās ap lielākiem jautājumiem, kas plašāk saviļņoja sabiedrisko domu, un dažos vides problēmu gadījumos tai izdevās panākt labu rezultātu. Šie gadījumi parādīja, ka kolektīvs protests var būt efektīvs arī diktatūras apstākļos, un vairākos gadījumos protests pārsniedza vides problēmas un pārvērtās par visas sistēmas kritiku – daudzos gadījumos pirmo reizi kopš sociālistiskie režīmi bija nākuši pie varas. Šajā nodarbībā tiks aplūkoti daži šādi nozīmīgi un spilgti gadījumi.

Daugavas ieleja

1958. gadā Latvijā 55 zinātnieki un pazīstamas kultūras personības parakstīja petīciju pret Pļaviņu hidroelektrostacijas būvniecību. Hidroelektrostaciju bija paredzēts būvēt upes ielejas visskaistākajā posmā, kurš turklāt bija bagāts ar arheoloģiskiem un vēstures pieminekļiem un kuram bija simboliska nozīmē nacionālajā mitoloģijā. Petīcijas parakstītāji atzina, ka hidroelektrostacija ir nepieciešama, taču aicināja ņemt vērā ne tikai ekonomiskās intereses, bet arī vides aspektus. Lai gan petīcijas parakstītāji nekādā ziņā nevēlējās padarīt to par masu politikas jautājumu, publikācijas presē izraisīja vērā ņemamu viļņošanos sabiedrībā. Tā bija pirmā masu mobilizācija Latvijā pēc Otrā pasaules kara, tomēr to noklusināja, bet Pļaviņu HES 1966. gadā nodeva ekspluatācijā. Celtniecības rezultātā tika iznīcināti dabas un vēstures pieminekļi, un šī sakāve savā ziņā simbolizēja nespēju uzvarēt padomju sistēmu.

Daugavas ieleja atkārtoti nonāca sabiedrības uzmanības centrā astoņdesmitajos gados. 1986.-1987. gadā netālu no Daugavpils sākās jaunas hidroelektrostacijas celtniecība, bet šoreiz varas iestādes saskārās ar nopietnu opozīciju.  Kampaņa pret HES celtniecību bija pirmais gadījums padomju okupācijas laikā, kad, pretēji neveiksmei ar kampaņu pret Pļaviņu HES, sabiedrības mobilizācija dabas pieminekļa saglabāšanai bija sekmīga. Nedēļas laikrakstā “Literatūra un Māksla” 1986. gadā publicēja Daiņa Īvāna un Artūra Snipa rakstu par plānotās celtniecības ekonomiskajām un ekoloģiskajām sekām.  Raksts piesaistīja lielu uzmanību un izraisīja aktīvas diskusijas. Lai gan varas iestādes nevēlējās risināt jautājumu, tām tomēr lielā sabiedriskā spiediena dēļ nācās apturēt Daugavpils HES celtniecību (petīciju bija parakstījuši 34 000 cilvēku). Dokumenti par protestiem pret Pļaviņu un Daugavpils HES glabājas Daugavas muzejā (lai gan par Pļaviņu HES tādu ir maz, jo padomju varas iestādes neļāva protestiem iegūt masu raksturu).

Fosforītu atradnes

Arī Igaunijā astoņdesmito gadu beigās radās vērā ņemama ekoloģiska kustība, kas kļuva par revolucionāro notikumu sākuma punktu. Padomju Savienība plānoja sākt fosforīta atradņu izmantošanu Igaunijā, kas draudēja ar nopietnām sekām videi attiecīgajā reģionā. Televīzijas reportieris, žurnālists un politiķis Juhans Āre (Juhan Aare) 1987. gada februārī uzsāka masu kampaņu pret raktuvju atvēršanu. Televīzijas programmā Panda, kas bija veltīta vides jautājumiem, skatītājus aicināja sūtīt protesta vēstules varas iestādēm pret fosforītu ieguves uzsākšanu. Aicinājums izraisīja masu protesta vilni un tā saucamā fosforītu kara rezultātā varas iestādēm nācās atteikties no saviem plāniem. Āre savāca dokumentus par TV programmu Panda un izveidoja savu privāto kolekciju.

Gabčikovo-Naģmarošas (Gabčíkovo – Nagymaros) hidroelektrostacija

1977. gadā Ungārija un Čehoslovākija parakstīja līgumu par kopīgu aizsprosta būvi uz Donavas. Mērķis bija ražot elektrību, uzlabot kuģojamību, aizsardzību pret plūdiem un reģionālo attīstību. Celtniecība sākās 1984. gadā, bet dokumenti, kas attiecās uz to, bija slepeni. 1984. gada 1. augustā izveidojās Donavas Aplis, kas stingri pretojās dambja celtniecībai, jo uzskatīja to par kaitīgu. Viens no pilsoniskās kustības vadītājiem bija biologs Jānošs Varga (János Vargha), kurš centās novērst dambja celtniecību organizējot publiskus protestus, diskusijas un izplatot samizdata avīzes. Protestētāji uzskatīja, ka dambis radīs ekoloģiskas katastrofas draudus, sagraus dabas vidi reģionā, un tūkstošiem cilvēku nāksies pamest savas mājas. Donavas Apļa darbība pievērsa uzmanību sociālistiskā režīma negatīvajai attieksmei pret vides jautājumiem kopumā, un rezultātā vides problēmas pārvērtās par plašāku sociālistiskās valsts kritiku. 1988. gadā tūkstošiem cilvēku protestēja pret HES celtniecību, un to dokumentēja nelegāls samizdata video žurnāls Fekete Doboz (Melnā kaste). Projektu vairākkārt apturēja un atsāka, bet galu galā celtniecību masu protestu dēļ 1989. gadā pārtrauca, bet starptautisko līgumu lauza 1992. gadā. Tomēr dambja Slovākijas daļā 1992. gadā uzbūvēja Gabčikovas HES. Dokumentus par Donavas Apli Ģerģs Dropa (György Droppa) nodeva Budapeštas Pilsētas arhīvam.

Bratislava pilnā balsī

Slovāku vides aizstāvji 1987. gadā publicēja samizdata izdevumu Bratislava Pilnā Balsī (Bratislava nahlas), norādot uz vides problēmām Slovākijas galvaspilsētā. Bratislava Pilnā Balsī runāja par ārkārtīgi lielo gaisa un ūdens piesārņojumu, nekoptajiem pieminekļiem un potenciāli katastrofālajām Gabčikovo-Naģmarošas HES celtniecības sekām. Kolekcija Slovākijas Vides aizsardzības biedrībā parāda vides aizsargātāju izšķirošo lomu Čehoslovākijas kustībā – paralēli sekmīgām demonstrācijām viņi ar brīvprātīgo darba palīdzību saglabāja daudzus pieminekļus un vecas kapsētas.

Ivans Dejmals

Ivans Dejmals

Ivans Dejmals (Ivan Dejmal) bija nozīmīga čehu pretošanās personība. Viņš bija beidzis dārzkopības vidusskolu un studēja lauksaimniecību Čehijas Lauksaimniecības universitātē Prāgā. Tā kā viņš bija viens no vadošajiem studentu aktīvistiem “Prāgas pavasara” laikā un Revolucionārās Jaunatnes kustības loceklis, viņš nevarēja pabeigt studijas un viņu divas reizes ieslodzīja cietumā.  Kā nozīmīgs vides kustības pārstāvis, viņš piedalījās Vides biedrības dibināšanā. 1990.-1991. gadā viņš bija vides ministrs, bet 1994.-1995. gadā vadīja Čehijas Vides institūtu.

Ruses kustība

Vienu no iespaidīgākajiem un lielākajiem vides protestiem Bulgārijā astoņdesmitajos gados izraisīja ķīmiskā rūpnīca Donavas upes Rumānijas pusē. Rūpnīca radīja nopietnas vides problēmas kaimiņpilsētā Rusē, un tās pastiprināja arī pašas Ruses rūpnīcu iedarbība. Abu valstu valdības zināja par piesārņojuma mērogu, taču centās problēmu noslēpt. 1987. gada 28. septembrī  simtiem cilvēku Rusē izgāja demonstrācijā pret rūpnīcu, un tā bija pirmā ielu demonstrācija komunistiskajā Bulgārijā. Novembrī demonstrantu skaits pieauga līdz vairākiem tūkstošiem, bet valsts plašsaziņas līdzekļi klusēja par protestiem.  Taču dokumentālists Jurijs Žirovs filmēja protestus un 1988. gadā par šiem notikumiem tika parādīta režisores Malinas Petrovas filma “Elpot”. Uzreiz pēc filmas pirmizrādes tika izveidota Ruses Vides komiteja, un tā bija pirmā institucionalizētā antitotalitārā organizācija Bulgārijā, kurai drīz vien sekoja vairākas citas kustības. Neatkarīgajai asociācijai Ekoglasnost, kuru nodibināja 1989. gada aprīlī un kuras uzmanības centrā bija smagās vides problēmas, bija vērā ņemama loma politiskajās pārmaiņās. Pēdējais vides protests Rusē notika 1991. gadā.

Protesti Omišā

1979. gada aprīlī radās protesta kustība pret plāniem būvēt rūpnīcu Horvātijas pilsētā Omišā. Petīciju pret to parakstīja vairāk nekā 3000 cilvēku, un tās rezultātā notika profesionāļu un publiskas diskusijas. Vasarā notika referendums, kurā bija liela iedzīvotāju līdzdalība, un gandrīz 98,7 % balsoja pret rūpnīcas celtniecību. Protests bija sekmīgs un varas iestādes atteicās no celtniecības plāniem.

Apkārtējās vides aizsardzības kustības kļuva spēcīgākas reģionā pēc režīma maiņas, un zaļajām kustībām bija plašs atbalsts un liela ietekme, kas joprojām turpinās.

Vingrinājumi:

Stundas iesākumā:

Ko jūs darāt vides labā? Vai jūs uzskatāt, ka vides aizsardzība joprojām ir svarīga mazāk brīvā pasaulē, piemēram, diktatūrās (piem., atkritumu šķirošana u.c.)?

Kādas iespējas diktatūras apstākļos pastāv, lai liktu sadzirdēt savu balsi?

Par kādiem protestiem – politiskiem vai cita veida, esat dzirdējuši pagātnē vai arī nesen?

Kādas šobrīd pastāvošas vides aizsardzības organizācijas jūs zināt?

COURAGE Reģistrs:

Rūpīgi izlasiet Melnās kastes (Black Box) vēsturi. Ko vēl viņi dokumentēja bez Donavas Apļa protesta akcijām? Sagatavojiet prezentāciju!

Atrodiet kolekcijas, personas, dokumentus (Zlatko Elenski, Sievietes sabiedrībā (Women in Society) u.c.) un mēģiniet rekonstruēt notikumus! Šo uzdevumu var risināt tiešsaistē (Power Point’ā) vai arī kā grupas darbu uz lielām papīra lapām, izmantojot zīmējumus, fotogrāfijas, plakātus; jūs varat sagatavot protesta plakātus un rakstīt dalībnieku biogrāfijas.

Atrodiet attēlus no Gabčikovo-Naģmarošas (Gabčíkovo – Nagymaros) protestiem Fortepan. Sakārtojiet tādā secībā, kā jums patīk, un uzrakstiet stāstu par tiem!

Pareizi vai nepareizi? Izlemiet ar COURAGE Reģistra palīdzību! Ja informācija ir nepatiesa, atrodiet pareizās atbildes!

Polim Arkādijam “Aitai” Zajončkovskim (Arkadiusz ‘Owca’ Zajączkowski) bija būtiska loma Fuck 89 arhīvu izstādes veidošanā.

Izstāde Women in Society stāsta par ekoloģisko katastrofu Rusē un sieviešu aktīvo lomu protesta kustībā.

Lielākā ekoloģiskā bibliotēka Ungārijā, Kultūras Inovāciju asociācijas bibliotēka (Library of the Association of Cultural Innovation) atrodas Ujbudas rajonā, blakām MU Teātrim.

Valsts Drošības dienesta vēstures arhīvā (Historical Archives of the State Security Service) kastēs ar nosaukumiem “Protesti”, “Demonstrācijas”, “Mobilizācijas” tiek glabāta slepeno dienestu dokumentācija par protestiem Budapeštā pirms 1989. gada.

Vācu grupa Initiativgruppe Leben izveidojās 1987. gadā Leipcigā uz Vides Darba grupas bāzes. Tā nodarbojās ne tikai ar ekoloģiskiem, bet arī ar pilsoņtiesību un politiskiem jautājumiem.

Spēļu uzdevumi:

• Pašujiet retro somu no vecām drēbēm, kuras gatavojāties izmest. Sagatavojiet plakātus un transparentus no atkritumiem, pudeļu korķiem un uzlīmēm iedomātai ekoloģiskai demonstrācijai! Svarīgi, lai jūs neko nepirktu speciāli šim mērķim, bet gan izmantotu tikai izlietotus materiālus.
• Pielietojot COURAGE Reģistrā iegūto informāciju, izveidojiet mazas grupas. Grupas iegūst īsu informāciju par cilvēkiem, notikumiem, grupām un muzejiem, kas piedalījās ekoloģiskajās kustībās (ar ppt palīdzību, pakāpeniski pārejot no vienkāršākas uz svarīgāku informāciju). Ja viena no grupām var atminēt atbildi, tā uzraksta to uz papīra lapas un parāda skolotājam. Ja atbilde ir pareiza, viņi var iemest saburzīto papīru papīrgrozā telpas vidū. Ja viņiem izdodas iemest papīru grozā, viņi saņem vienu punktu. Grupa, kas savāc visvairāk punktu, uzvar.

Piemēram:

Jānošs Ģurko (János Gyurkó)

1. Uzauga Peštlerincā (Pestlőrinc) kā vecākais dēls septiņu bērnu katoliskā inteliģentā ģimenē. Viņa māte bija ārste, bet tēvs Budapeštas farmaceitiskās rūpnīcas galvenais ķīmijas inženieris.
2. 1986. gadā Budapeštas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātē viņš aizstāvēja doktora disertāciju Ungārijas baznīcu tipoloģija Ārpādu dinastijas laikā (Typology of Hungarian Churches under the Árpád era).
3. Astoņdesmitajos gados viņš piedalījās vairākās neatkarīgās iniciatīvās kā samizdata autors un izplatītājs, aktīvs Donavas Apļa un Transilvānijas solidaritātes kustības  brīvprātīgais.
4. 1987.-1988. gadā viņam bija galvenā loma datu savākšanā 400 lappuses biezai dokumentācijai, kuru sagatavoja daudzi brīvprātīgie, un viņš piedalījās Transilvānijas apdraudētās multikulturālās arhitektūras mantojuma prezentācijā.
5. 1993. gadā viņš kļuva par vides un reģionālās attīstības ministru Jožefa Antala valdībā un nākošajā – Pētera Boroša valdībā.