KOMPETENCES:
Zināšanas
- izprast dažādus cenzūras veidus;
- saprast cenzūras daudzveidību, vietējos kontekstus un posmus;
- izprast cenzūras saistību ar komunistisko ideoloģiju;
- uzzināt par pilsoniskās pretošanās komunistiskajam režīmam dažādajām stratēģijām;
- saprast, kāpēc dažādos laika posmos un valstīs bija svarīgi pretoties cenzūrai.
Attieksmes
- būt gatavam kompleksi analizēt pilsonisko pretošanos un režīma stratēģijas cenzūras jomā;
- ņemt vērā Apgaismības laikmeta idejas, uz kurām balstās pilsoniskā pretošanās cenzūrai;
- prast pienācīgi novērtēt pretošanās paraugus cenzūrai;
Prasmes
- identificēt kultūras pretestības pamatus Apgaismības idejās;
- saprast cenzūras konceptu un veidus;
- saprast saistību starp varu un cenzūru;
- atpazīt galvenās stadijas 1945.-1989. gada laika posmā un to saistību ar cenzūru;
- saprast cenzūras darbības specifiku;
- atpazīt pretošanās un oportūnisma komplicētās un saistītās raksturīgās pazīmes;
- saprast, kādēļ mākslinieciskā neskaidrība ir svarīga laikmeta kultūras sasniegumos.
- iegūs labu izpratni par savas valsts vēsturi.
Kārojs Kišs (Károly Kiss)
Kultūras pretestības intelektuāli vēsturiskais fons
Apgaismība, jauns virziens intelektuālajā vēsturē, kas radās 18. gadsimtā, veidoja Rietumeiropas buržuāzijas ekonomisko, politisko un sociālo vērtību pamata principus. Brīvība un indivīda pamattiesības, piemēram, runas brīvība kļuva par vērtībām, kas izplatījās sabiedrībā un kuras akceptēja 19. gadsimtā izveidojušos liberālo valstu politiķi.
Apgaismības galvenās idejas sasniedza arī Austrumu un Centrālās Eiropas reģiona valstis, lai gan šeit to ietekme bija ierobežota un uzmanības centrā bija kulturāli ekonomiski procesi. Šajā reģionā buržuāzija bija relatīvi vāja, tādēļ ļoti bieži citas grupas, piemēram, muižniecība uzņēmās aizstāvēt Apgaismības intelektuālās vērtības pret centralizējošo, autoritāro politisko vadību. 19. gadsimta otrajā pusē no Apgaismības laikmeta mantotie intelektuālie principi bija plaši izplatījušies un spēcīgi, un viedokļu plurālisms tika akceptēts vietējā, reģionālā un nacionālā līmenī.
20. gadsimtā šie pamata principi atļāva reģionā gan mikrokopienām (ģimenei, radiniekiem), gan vietējām kopienām (ciemiem, pilsētu rajonu kopienām) uzturēt sava veida pretošanos centrālajai varai, kas nebija atklāta, bet gan balstījās intelektuāli kulturālajā mantojumā.
Otrā pasaules kara militāro notikumu rezultātā Austrumu un Centrālās Eiropas reģionu okupēja Padomju armija un tas nonāca Padomju Savienības varā. No 1945. līdz 1989. gadam, Aukstā kara sadalījuma rezultātā reģions bija daļa no sociālistiskā bloka, un atsevišķu valstu vērtību sistēmu noteica komunistiski-sociālistiskā vadība, vienpartijas sistēma un uzspiestas, homogēnas propadomju kultūras vērtības. Tas izpaudās obligātajā krievu valodas mācīšanā skolās, marksisma ļeņinisma filozofijas un oficiālo dogmu uzspiešanā universitātēs, kā arī ikvienā intelektuālās dzīves aspektā. Šīs ideoloģijas reģionā uzspieda ārēja vara, bieži vien ar spēku, lai gan tās atbalstīja arī vietējie iedzīvotāji un kompartijas biedri; nebija iespējama atklāta vai bruņota pretestība, jo Padomju armija apspieda jebkādas opozīcijas izpausmes (Polijas nacionālās armijas likvidācija pēc 1945. g., 1953: Berlīne, 1956: Budapešta, 1968: Prāga) vai arī centās stabilizēt savu varu ar Padomju Savienības ieceltiem partijas sekretāriem vai vadītājiem (piem., Kādārs, Honekers, Jaruzeļskis). Tādēļ, atšķirībā no atklātas pretošanās, reģionā pieauga spēkā parādības, kas ietvēra netiešu, slēptu vai slepenu kritiku – tas ir fenomens, ko mēs šodien pazīstam kā “kultūras pretestību”.
1. attēls: Cenzūras funkcionēšana kultūras pretestības jomās
Kultūras pretestības galvenā iezīme ir tā, ka intelektuāļi, universitātes studenti un pret režīmu kritiski noskaņoti ierindas cilvēki mēģināja saglabāt runas un domas brīvību savā sociālajā lokā, pretsvarā nomācošajai pastāvošās varas dominancei paužot alternatīvu vērtību sistēmu.
Attiecības starp cenzūru un totalitāro varu
Vārds “cenzūra” ir cēlies no latīņu valodas censura, kas nozīmē izmeklēšanu. Cenzūras sākotnējā nozīme bija rakstītu darbu novērtēšana. Austrumu un Centrālās Eiropas reģionā valsts cenzūras praksei ir vairāku gadsimtu vēsture. Ikvienas absolūtisma iekārtas (kā apgaismotā absolūtisma, tā arī atklāti absolūtu formu) politiskie līderi centās kontrolēt informācijas plūsmu, bet kontroles formas balstījās uz politiskām, morālām, reliģijas vai ideoloģiskām vērtībām.
Cenzūra izpaudās dažādās formās: iepriekšējā, pēccenzūra, kā arī pašcenzūra. Iepriekšējo cenzūru veica iestāde, kurā tekstus, balstoties uz centrālās varas norādījumiem, izvērtēja, rediģēja vai arī aizliedza publicēt. Pēccenzūra bija jau publicētu dokumentu (tajā skaitā no ārzemēm ievestu un nelegāli izplatītu grāmatu un brošūru) meklēšana un izņemšana no apgrozības. Pašcenzūra ir novērojama, kad autori ierobežo sevi, atsakoties no savām oriģinālajām domām par labu izteikumiem, kas ir tīkami varas iestādēm, vai arī kā citādi izņem no darba noteiktas lietas jau pirms darba publicēšanas.
Padomju valsts, kas radās 1922. gadā (pēc 1917. gada revolūcijas), centās ierobežot brīvu domu un nostiprināt komunistisko vienpartijas sistēmu, pamatojot to ar nepieciešamību aizsargāt marksisma ļeņinisma doktrīnu, kas bija iespiedusies visās valsts dzīves jomās, tajā skaitā tās politiskajos, ekonomiskajos un kultūras aspektos. Tieši tādēļ tās pretinieki ne tikai bija nolemti klusēšanai, bet arī ieslodzījumam cietumā un trimdai (piem., Solžeņicins, Saharovs).
Pēc 1945. gada Padomju Savienības ietekmes zona paplašinājās, un padomju praksi sāka pielietot arī tās okupētajā Eiropas daļā.
2. attēls: Cenzūras pārmaiņas atkarībā no laika posma un reģiona
Taču 1945. -1989. gadu laikposms nav vienveidīgs: to var sadalīt daudzās dažādās stadijās, atkarībā no laika un ģeogrāfijas. 1945.-1953. gada posmā dominēja Staļina personība, viņa režīms un Aukstā kara sākums, bet 1956.-1989. gadu posmu gandrīz pilnībā veidoja Aukstā kara notikumi. Tādējādi totalitāro režīmu pakāpeniski nomainīja tā maigākas versijas, piem., Kādāra laikmets Ungārijā, lai gan citās valstīs stingrā kursa piekritēji komunistiskajā vadībā palika pie varas visu šo laiku, piemēram, Rumānijā, VDR, Polijā kara stāvokļa laikā, kā arī Baltijas valstīs.
Nenoliedzami, visi trīs cenzūras tipi (tiešā, slēptā un pašcenzūra) varēja vienlaicīgi pastāvēt valsts praksē, bet parasti vienlaicīgi pastāvēja slēptā un pašcenzūra, un tas ietekmēja valsts intelektuālos apvāršņus. Kā parāda diagramma par cenzūru, tieša cenzūra bija norma atklāta valsts terora periodā, bet maigāko diktatūru un Aukstā kara saspīlējuma mazināšanās posmos dominēja slēptā un pašcenzūra.
Cenzūra praksē
Tiešās cenzūras prakse daudzējādā ziņā radīja vienkāršu situāciju: visi precīzi zināja valdības skaidri novilktās robežas, kuras mākslinieks nedrīkstēja pārkāpt. Šo līniju pārkāpšana bija noziegums, un tam sekoja sods.
Tiešā cenzūra bija labi regulēta parādība. Tās vispārējā shēma bija sekojoša: manuskripts – cenzors nr. 1: tiek dota atļauja drukāšanai – korektūras lasīšana (cenzors nr. 2) – atļauja publikācijai – sākas iespiešana tipogrāfijā – dažas kopijas nosūta augstākiem līmeņiem (VDK, kompartijas cenzūras nodaļai, īpašos gadījumos dažus eksemplārus nosūta uz Padomju Savienību).
3. attēls: Cenzūras darbība konkrētos gadījumos. Parādīti četri valdības iejaukšanās punkti. Šis modelis attiecas arī uz citu kultūras produktu radīšanas procesu.
Citiem vārdiem sakot, pastāvēja vairākas atbildības jomas, un atļauju izplatīt sevišķi sensitīvas tēmas un darbus deva Maskava. Attēls parāda, ka cenzors lasa un ziņo par tekstu jau tad, kad tas ir manuskripta formā, un katrā publikācijas procesa stadijā bija iespējams to apturēt vai arī izdarīt izmaiņas gatavotajā tekstā/mākslas darbā.
Cenzūrai bija divas funkcijas: primārā funkcija bija kontrolēt piekļuvi dažāda veida informācijai, kuru varas iestādes uzskatīja par akceptējamu, kā arī visā valstī iznīdēt informāciju, kuru iedzīvotājiem bija aizliegts zināt. Lai to panāktu, arī jau publicētos darbus varēja izņemt no apgrozības. Tādā veidā kultūras kontaktus ar Rietumu pasauli ierobežoja un kontrolēja. Sākumā māksliniekus, kas bija kļuvuši neērti varai, ieslodzīja cietumā, deportēja vai arī ievietoja psihiatriskajās slimnīcās. Vēlāk viņus apklusināja, atņēma iztikas līdzekļus vai arī piespieda emigrēt.
Sekundārā funkcija bija kontrolēt un “labot” tādas publiskās informācijas saturu, kuras uzdevums bija atbalstīt valsts varas doto realitātes interpretāciju. Tās galvenais mērķis bija veidot “sociālistisko cilvēku”, un panākt “sociālistiskā reālisma” dominanci mākslā un kultūrā. Šie standartizācijas centieni skāra ikvienu sabiedrības dzīves daļu, no izglītības līdz masu komunikācijas kanāliem un vēlamās vērtību sistēmas uzspiešanai.
Atbilstoši vispārējai padomju cenzūras praksei, tas, kas nebija nepārprotami atļauts, pēc definīcijas bija aizliegts. PSRS Ministru padomes Galvenā literatūras un izdevniecību pārvalde (GLAVLIT) bija galvenā cenzūras institūcija PSRS, tai bija centrālais aparāts un filiāles republikās, un tas bija cenzūras prakses modelis, kuru pārņēma citas sociālistiskās valstis. Padomju Savienībā cenzūras iestādi nodibināja 1922. gadā un tās funkcijas pakāpeniski tika paplašinātas, aptverot tādas informācijas publicēšanu grāmatās, avīzēs un citos drukātos izdevumos, radio un TV pārraidēs, kas varētu izpaust valsts noslēpumus. Tajās reģiona valstīs, kurās diktatūras bija sevišķi nežēlīgas, piem., atklāta staļiniskā terora laikā no 1947./49. līdz 1953. gadam, tas bija arī sava veida aizsardzības mehānisms, lai izvairītos no iespējamā soda, ieslodzījuma un bailēm. Tas bija visai tipiski tā laika absurda atmosfērā, kad tikai nedaudzi cilvēki patiešām zināja, kas attiecīgajā brīdī ir aizliegts. Iebaidīšana pati par sevi bija efektīvs instruments, lai padarītu cilvēkus pakļāvīgus režīmam.
Cenzoru darbā grūtības radīja tas, ka izmaiņas oficiālajā politikā un ideoloģijā regulāri lika modificēt datus, vārdus un faktus; lietas, kas vienā brīdī bija aizliegtas, citā bija atļautas, izņemot dažus tabu, kas vienmēr bija aizliegti, piemēram, negatīvie aspekti attiecībās Padomju Savienību, minoritāšu (reliģisko, etnisko) situācija, ekonomikas deformētā struktūra utt. Saraksti, kas pastāvēja atklātās diktatūras posmos, tika iznīcināti pēc režīma maiņas, tādēļ šodien ir pieejami tikai nedaudzi šāda veida avoti. Pretēji tam, slēptās cenzūras apstākļos skaidri bija noteikti tikai daži vispārēji uzdevumi un satura ieteikumi, un tie nebija fiksēti uz papīra.
Tipisks stilistisks paņēmiens bija lietot formu “mēs” vai arī rīkojumus dot “partijas” vārdā: bezpersoniskā un kolektīvā izteiksme aiz kolektīvisma maskas slēpa individuālus lēmumus, tādējādi apstiprinot valsts varas spēku. Sociālisma posma pirmajos gados katrā valstī bija sastādīts rādītājs ar aizliegto grāmatu nosaukumiem un autoru vārdiem, un šos darbus samala vai sadedzināja. Tipiska parādība bija arī nodaļu, dzejoļu un grāmatu teksta daļu izņemšana no darbiem vai arī atsevišķu teikumu pārrakstīšana (piem., Ungārijā 1945.-1953. gadā vairāk nekā 1700 nosaukumu grāmatas aptuveni 500 000 eksemplāros tika iznīcinātas, atbilstoši partijas sastādītam sarakstam. Tie bija ne tikai fašistiski vai antisemītiski darbi, bet arī pasaules un ungāru literatūras klasiķi, autori, kas pārstāvēja pilsoniskas vērtības.
Cenzūras aizliegtais dzejolis
No šāda skatupunkta slēptā cenzūra nebija tik prognozējama, un bieži vien nebija skaidrs, kas nebija atļauts, bet tas deva iespēju autoriem kaulēties vai arī diskutēt ar varas iestādēm. Piemēram, Ungārijā varas iestādes lepni apgalvoja, ka “valstī nav cenzūras”. Juridiskā nozīmē tā bija taisnība –cenzūras institūcija nepastāvēja. Taču ikvienu publikāciju, filmu un izrādi kontrolēja valdība un to varēja ierobežot vai atcelt pirms publikācijas vai pabeigšanas, tās laikā, vai arī pēc tam. Ģerģa Acēla (György Aczél) bēdīgi slavenie “3 A” (aizliegts, atļauts, atbalstāms) deva iespēju pastāvīgi kontrolēt visu kultūras sfēru, lai sasniegtu abus augstākminētos mērķus. Citiem vārdiem sakot, vara guva sekmes, nedodot iespēju plaši izplatīt idejas, kas bija pretrunā vai arī konfliktēja ar sociālistiskās kultūras un ideoloģijas vērtībām. Tie, kas atklāti kritizēja sistēmu (piem., par attieksmi pret baznīcu, minoritāšu jautājumu, attiecībām ar Padomju Savienību, revolūcijām u.c.), varēja tikt pakļauti nopietnām represijām.
Piezīmju grāmatiņas ar bez cenzūras atļaujas dublēto filmu nosaukumiem
Tādēļ ir gluži dabiski, ka mākslinieki un intelektuāļi slēptās cenzūras apstākļos izstrādāja metaforisku valodu. Tie, kas interesējās par filozofiskiem un ideoloģiskiem disputiem un domām, varēja atrast jaunas nozīmes un vērtības starp rindiņām un aiz vārdiem. Cilvēki partijas avīzēs un lēmumos varēja izlasīt, ko sodīja un par ko, un tādejādi iegūt priekšstatu, ko īsti domā stigmatizētās personas. Taču bija arī cilvēki, kas savā personīgajā dzīvē pretojās varai, bet viņus vajāja un attēloja kā kriminālas personas vai kā cilvēkus, kas ir pārkāpuši līniju starp atļauto un neatļauto. Reizēm viņu ieslodzīja, tādejādi mazinot viņu sociālo ietekmi.
Slēptās cenzūras laikā visus šos jautājumus pārsvarā risināja zemākajos līmeņos: avīžu, izdevniecību, teātru un kultūras centru direktori, redaktori un organizatori bija tie, kuru uzdevums bija pārbaudīt intelektuālo produkciju, ar kuru bija darīšana. Jau šajā stadijā viņiem bija jāveic izmaiņas vai arī “jāaizfutbolē” darbi augstākai instancei. Citiem vārdiem sakot, 3 A princips reizēm pārvērtās par 4 A principu – ne tikai aizliegums, atļauja un atbalsts, bet arī “aizbīdīšana” gadījumos, kad zināma līmeņa partijas funkcionārs baidījās pieņemt lēmumu. Ja darbu akceptēja sākotnējā līmenī, ministrija, kultūras institūcija vai iestāde, piem., Ungārijā Izdevniecību ģenerāldirekcija vai arī partijas “atbildīgā persona” bija nākamais lēmumu pieņemšanas līmenis. Šajā līmenī darbs apgrozījās vairākas reizes, līdz saņēma zīmogu “atļauts” uz vēl nepublicēta darba. Ja procesā atrada kļūdu vai arī idejiski darbs šķita nepieņemams partijai, publikāciju konfiscēja, bet atbildīgās personas sodīja. Astoņdesmitajos gados “maigās” diktatūras beigu periodā opozīcija varēja organizēties un paust savus uzskatus atklātāk, lai gan joprojām nācās saskarties ar aizliegumiem, un ziņas par viņu darbībām nesasniedza plašākus sabiedrības slāņus.
Horvātijas presi, publikācijas, mākslas darbus un izrādes kontrolējošās ideoloģiskās komitejas materiāls.
Pašcenzūra ir spēcīga barjera mākslinieciskajai brīvībai un radošumam, jo šajā gadījumā mākslinieks pats cenšas noteikt, kas ir aizliegts, un valsts varai ir vieglāk uzspiest savas idejas. Faktiski cenzūru padara efektīvāku tas, ka ar savām funkcijām un pastāvēšanu tā veicina pašcenzūru, un ikvienam, kas meklē publicitāti, nākas to pielietot. Pašcenzūra ir tipiska visam sociālisma laikam: sākumā tā izrietēja no bailēm un ideoloģiski motivētām represijām, vēlāk no eksistenciāla vārīguma, no bailēm par lejupslīdi, ko izsauks bezdarbs, un galu galā arī apsvērumi par virzīšanos uz augšu, vēlēšanās taisīt karjeru – tas viss ierobežoja domu brīvu izteikšanu, veicināja sākotnējo izteikumu pārbaudi un sijāšanu jau pašā radošajā procesā.
Gāspārs Miklošs Tamāšs
Danilo Kišs: „Pašcenzors, protams, ir rakstnieka dvīņu brālis, dubultnieks, kas, pārliecies par plecu, lasa tekstu tapšanas brīdī un brīdina viņu nezaudēt savu garīgo orientāciju. Šo līdzinieku nevar piekrāpt, viņš ir kā Dievs, redz visu un zina visu, jo tas ir izaudzis no šejienes, tas ir izdīdzis tavās smadzeņu rievās, tavās bailēs un tavās fantāzijās.”
| Cenzūras raksturīgās iezīmes dažādos laikposmos un pilsoniskās pretestības iespējas un rezultāti | |||
| Laikposms | Cenzūras raksturīgās iezīmes | Rezultāti | Pilsoniskās pretestības formas |
| 1945.-1950-tie gadi |
Atklāta staļiniska cenzūra. Princips “kas nav ar mums, ir pret mums”. Aizliegto grāmatu un autoru saraksti, grāmatu dedzināšana, tabu temati un vārdi. Tiek kontrolēts gan saturs, gan forma. |
Attiecīgajā valstī valodas lietojumā kultūras jomā veidojas jauns politisks žargons un vārdnīca. | Terora dēļ iespējas ierobežotas: klusēšana, rakstīšana atvilktnei, ierobežotas sarunas, kuras padara nedrošas bailes no atmaskošanas un represijām. |
| 1960-tie-1970-tie gadi |
Diktatūra dažās valstīs saistībā ar Aukstā kara apstākļiem mīkstinās. Princips “kas nav pret mums, ir ar mums”. 3 A: vērtību kategorijas “atbalsts”, “atļaušana” un “aizliegums”. Vara pievērš uzmanību tikai saturam, bet valodas metaforiskā pielietojuma dēļ, tieši forma ir tā, kas nodrošina kontroli, piem., matu griezums, ģērbšanās, literārie žanri u.c. |
Sekmīgi atšķeļ alternatīvos intelektuālos strāvojumus no masām. Sekmīgi kavē opozīcijai izplatīt politiskās un kultūras idejas. Marģinalizē opozīcijas personības un aprindas. |
Valodas metaforisks lietojums, parodija, lasīšana starp rindiņām. Sarunu vešana ar varas iestādēm par to, ko drīkst publicēt. Disidentu aprindu, samizdata un grupu veidošanās. Disidentisms var izpausties arī ārējās izpausmēs (apģērbs, matu griezums, dzīves stils, jauni žanri utt.). |
| 1980-tie gadi |
Izņemot dažas stingrā kursa diktatūras, kultūras jomā “maigāka” pieeja. Pašcenzūra eksistenciālu (izdzīvošanas) apsvērumu dēļ. Disidentu novērošana turpinās, nepieciešamības gadījumā – arī sodīšana. |
Sensitīvu jautājumu apspriešana sabiedrībā tiek aizkavēta. Uzmanīga izteikšanās kā pašcenzūras rezultāts, pakāpeniska aizliegumu mazināšanās. |
Atklāta sociālisma kritika un jaunu vērtību izplatīšana. Brīvas publikācijas samizdatā un universitātēs. Opozīcijas aprindu veidošanās, sākotnējo partiju “iedīgļu” rašanās perioda beigās. Atklāti tiek izteikti nepatīkami jautājumi un problēmas. |
Vingrinājumi par cenzūru:
Ar 3-4 jocīgu uzdevumu palīdzību mēs vēlamies palīdzēt skolēniem izjust cenzūras prakses radītās grūtības un mākslinieciskās aktivitātes problēmas.
1. uzdevums
Izpētiet 1945.-1989. gada laikposmu savā valstī no cenzūras un kultūras pretošanās viedokļa. Nosakiet perioda robežas un cenzūras prakses raksturīgās iezīmes.
Pēc tam ar skolotāja palīdzību izvēlieties apmēram 50 vārdus un apspriediet, vai attiecīgais vārds vai izteikums varētu tikt publicēts attiecīgajā laikposmā. Balsojiet un salīdziniet, cik dažādi ir jūsu viedokļi par dažiem pirmajiem vārdiem, un vai grupa spēj vēlāk nonākt pie konsensa un definēt sistēmas noteiktās vērtības.
2. uzdevums
Ieteicams šo uzdevumu pildīt tikai pēc pirmā uzdevuma pabeigšanas, bet to var pildīt arī neatkarīgi no iepriekšējā. Katrs skolēns mājās izdrukā savu iemīļoto dziesmu vārdus. Atnesiet uz klasi un mēģiniet iedomāties, vai attiecīgajā laikposmā šos vārdus varētu pilnībā publicēt.
Izlemiet, vai varēsiet izslīdēt caur cenzūru, modificējot atsevišķus pantus vai vārdus, kā arī, cik ļoti jūsu iemīļotais teksts tiek sabojāts tā rezultātā.
3. uzdevums
3/a – ievada uzdevums
Skolotājs izvēlas dzejoli, īso stāstu vai citu darbu un demonstrē to diskusijā, prezentējot sevi kā autoru. Stundas beigās skolotājs pastāsta, kas patiesībā ir noticis ar šo darbu. Norādītais Atilas Horvāta darbs ungāru valodā aplūko vairāk nekā simts reāli notikušu cenzēšanas gadījumu, tajā skaitā arī detaļas – kas tieši tika izmainīts un kā notika diskusijas par attiecīgo publikāciju. Ņemot vērā šo gadījumu nozīmi šodien, katrā partnervalstī var aplūkot savus cenzūras prakses gadījumus.
3/b
Šis ir visgrūtākais uzdevums, jo tas prasa iepriekšēju radošu darbu.
Ikviens uzraksta dzejoli, īsu stāstu, ziņu rakstu, scenāriju vai lugu (vislabāk, ja ir no katra pa vienam). Autors pārstāv pats savas intereses. Citi izvēlas no sava vidus divus cenzorus un partijas funkcionāru, kuri apspriež šo publikāciju dažādos lēmumu pieņemšanas līmeņos. Skolotājs ir procesa moderators, taču diskusijas noteikumi jāievēro katrā apspriešanas līmenī (katrai pusei ir 2 minūtes savu argumentu izteikšanai, pēc tam atbild otra puse, pēc tam katram no viņiem ir viena minūte, lai summētu viedokli). Pēc diskusijas grupa izlemj, vai teksts ir jāvirza uz nākamo līmeni, vai tas iepriekš jārediģē, pēc tam turpina. 45 minūšu sesijā attiecīgais teksts iziet visus trīs līmeņus, dodot priekšstatu par to, kāds varētu būt tā liktenis attiecīgajā grupā.