Dokumentu kolekcija sāka veidoties 1940.g. jūnijā. 17.jūnijā Padomju armija okupēja Latviju, bet 21.jūnijā sāka darboties PSRS emisāra Andreja Višinska veidotā valdība. Latvijas Komunistiskā partija sāka darboties legāli, un tā bija vienīgais politiskais spēks, kam atļāva legalizēties. Sāka veidoties LKP dokumentācija un arhīvs. 1940.gada rudenī LKP iekļāvās Padomju Savienības Kompartijā (VK(b)P) kā tās reģionālā organizācija. Kad 1945. gadā nodibināja Partijas vēstures institūtu, LKP Centrālās Komitejas dokumentāciju regulāri sāka arhivēt Partijas arhīvā, kas bija Partijas vēstures isntitūta struktūrvienība. 1990.gada aprīlī LKP sašķēļās divās daļās - neatkarības atbalstītājos un tās pretiniekos. Neatkarības atjaunošanas pretinieki, kuriem bija vairākums partijas Centrālajā Komitejā, ar Baltijas Kara apgabala un OMON atbalstu sagrāba LKP piederošos lielākos objektus, tajā skaitā arī Partijas vēstures institūtu un tā arhīvu. LKP aktīvi atbalstīja pret pilnīgu neatkarības atjaunošanu vērstas akcijas, tajā skaitā 1991.g. janvārī, tā arī atbalstīja 1991.g. augusta apvērsuma mēģinājumu Maskavā. Pēc Maskavas puča izgāšanās un Latvijas pilnīgas neatkarības atjaunošanas 1990.g. 10.septembrī LKP tika aizliegta kā organizācija, kas ir pretojusies Latvijas neatkarības atjaunošanai. LKP arhīvu pārņēma valsts un to nodeva Latvijas Valsts arhīvam. Daļu no LKP CK darba dokumentiem, kas vēl nebija nodoti arhīvā, CK darbiniekiem izdevās iznīcināt, bet atlikušos arī pievienoja kolekcijai. Pēc LKP CK dokumentu nodošanas Latvijas Valsts arhīvam, tie tika padarīti pilnībā pieejami sabiedrībai.