Rūdolfs Šīrants (1910-1985) bija vēturnieks un muzejnieks, kura zināšanas par Rīgas un Latvijas vēsturi tika augstu vērtētas. Tāpat kā vairākiem citiem vēsturniekiem, kuru darbība bija sākusies neatkarīgajā Latvijā, viņam pastāvīgi nācās sastapties ar ierobežojumiem un šķēršļiem zinātniskajā darbā. 1950. gadā R. Šīrantu atlaida no darba Rīgas pilsētas arhīvā, bet viņam ar grūtībām izdevās turpināt darbu Rīgas vēstures muzejā. 1960.-1974. gadā viņš bija muzeja galvenais fondu glabātājs un šajā amatā uzsāka muzeja fondu sistematizāciju, izdalot tajā vairākas kolekcijas (tekstīlijas, mēbeles, foto negatīvus utt.). Visu mūžu R.Šīrants vāca materiālus par dažādiem Rīgas vēstures jautājumiem, tomēr viņam bija samērā maz zinātnisku publikāciju. Kā raksta arheologs un vēsturnieks Andris Caune, R. Šīranta lielais darbs - grāmata par Rīgas senajām kartēm un plāniem nevarēja saņemt atļauju publicēšanai, jo pat 300 gadus vecie kartogrāfiskie materiāli skaitījās slepeni. Tikai pēc viņa nāves muzejs 1987. gadā tos publicēja neliela kataloga veidā. Lai R. Šīranta vārds nebija minēts kataloga titullapā, muzejs atzīmēja viņa nopelnus kataloga sastādīšanā tā ievadā. R. Šīrants interesējās par vācu iedzīvotāju devumu Rīgas vēsturē, bet arī šī tematika skaitījās nevēlama. Tajā pat laikā R. Šīranta zināšanas muzeja vadība novērtēja un viņa viedokli par kolekciju veidošanu un artefaktu iepirkšanu ņēma vērā. Izcila Rīgas vēsturnieka reputācija, kā arī tas, ka viņš piederēja pie "vecās" inteliģences un līdz 1940. gadam bija studentu korporācijas "Austrums" (dib. 1883. g.) biedrs, palīdzēja nodibināt kontaktus ar cilvēkiem, kurus padomju režīms bija nobīdījis malā un kuri neuzticējās oficiālajām institūcijām, un pārliecināt viņus nodot viņu rīcībā esošos artefaktus muzejam.